Vīrieši.lv

Džins ir graudu un dažādu garšvielu destilāts, kura dominējošākais komponents ir kadiķogas. Alkohola saturs dzērienā ir no 37,5 - 50%.

Kā vēsta leģenda, džinu izgudroja 12 gadsimtā holandiešu mūki, kā medicīnisku mikstūru lai cīnītos ar buboņu mēri. Tika uzskatīts, ka kadiķogas, kuras bija mikstūras pamatā, varēja dziedēt šo slimību. Savukārt citi uzskata, ka mikstūru pirmo reizi izgatavoja 1550. gadā holandiešu aptiekārs Selvius De La Bo, sajaucot graudu spirtu ar kadiķogām. Mikstūra iznāca vairāk garšīga nekā medicīniski vērtīga. 25 gadus vēlāk Lukas Bols bija pirmais kas mikstūru sāka ražot rūpnieciski. Dzērienam piemita izteikta kadiķa garša un tas tika nosaukts par „jenever" un „genever", kas no franču valodas vārda „jemevre" nozīmēja „kadiķis". Laika gaitā vārdi tika pārveidoti par vārdu „Gin", jeb latviski „džins". Lukasu Bolu pilntiesīgi var uzskatīt par vecāko pasaules džinu ražotāju pasaulē.

Tā kā angļu kareivji, 16 gadsimtā bija holandiešu savienotie, tad atgriežoties Anglijā viņi sāka popularizēt šo dzērienu. Lielu nopelnu dzēriena popularizēšanai veltīja holandietis Vilhelms III, kurš 1689. gadā kļuva par Anglijas karali. Viņš pacēla nodokli Franču konjakiem un vīniem, tādā veidā radot labvēlīgu vidi džina popularizēšanai. 18. gadsimtā džinu jau varēja pilntiesīgi uzskatīt par Anglijas nacionālo dzērienu, jo gandrīz katrā mājā to darināja. Drīzumā angļu kolonisti ar džinu iepazīstināja visu pasauli.

Džinu, Anglijā, sāka ražot masveidā, kā rezultātā dzēriena kvalitāte kļuva visumā apšaubāma. Džins kļuva lētāks par alu. 1750. gadā Anglijā tika saražots 50 miljons litru džina, kas vidēji ir apmēram 64 litri uz vienu cilvēku. Valsts zemāko cilvēku slāni pārņēma alkoholisma vilnis. Valsts mēģināja kaut kādā veidā kontrolēt situāciju, ieviešot nodokļu un licenzēšanas sistēmu, kas stingri kontrolēja piegādātājus un alkohola pārdevējus. Kaut arī pastāvēja slepenas džina ražotnes, tomēr parādījās arī daudzas legālas rūpnīcas, kuras ir saglabājušās līdz mūsdienām. Tajā pašā laikā parādījās toniks (sodas ūdens ar hinīna uzlējumu), kas ļoti harmonēja kopā ar džinu. Tādā veidā radās pasaules populārākais kokteilis džins ar toniku. Mainījās arī džina sociālais status. Dzērienu sāka lietot augstākā sabiedrība.

Džins popularitāti Amerikā iekaroja 20 gadsimtā, kad modē bija tusiņi un džeza vakari. 1920. gadā tika ieviests likums, kas definēja džina īpašības un noteica, ka džinu var ražot izmantojot spirtu ar alkohola saturu 96 %. Mūsdienās Eiropas Savienības normatīvi nosaka, ka gatavā produkta stiprums nedrīkst būt mazāks par 37,5 alk.%. Tas saistīts ar to, ka džins ar zemāku alkohola saturu zaudē savas garšas īpašības.

Galvenie komponenti džina ražošanā ir spirts, augu garšvielas un ūdens. Džina ražošanā izmanto perfektu spirtu ar alkohola saturu 96 %, radītu no rudziem, miežiem, kukurūzas un retos gadījumos no melases, kartupeļiem vai vīnogām. Augu garšvielas tiek rūpīgi atlasītas un pārbaudīta to tīrības kvalitāte. Pats galvenais komponents džina ražošanā ir kadiķoga. Ogas tiek audzētas Itālijā un Slovākijā. Pirms izmantošanas ogas mēdz gadu turēt drēbju maisiņos, sausā vietā, uzskatot, ka tādā veidā ogā koncentrējas daudz aromātisku vielu.

Džina ražošanā izmanto arī koriandru, vijolītes sakni, mandeles, apelsīnu un citronu miziņas, lakricu, angeliku, muskatu, kardamonu, kanēli un citas garšvielas. Garšvielu savienojums harmoniskā garšā ir katra ražotāja noslēpums. Ūdens, kurš tiek izmantots džina ražošanā tiek pakļauts demineralizācijai (attīrīšana no dažādiem savienojumiem).

Pirmā tradicionālā ražošanas metode ir, tā saucamā, „distilled gin" ar kuras palīdzību ražo London gin un Plymouth gin veidus. Sākotnēji spirtu atšķaida ar ūdeni lai iegūtu alkohola saturu apmēram 45 %. Šķidrumu ielej destilācijas katlā un pievieno dažādus augus un garšvielas. Dažkārt garšvielas pakarina virs šķidruma speciālos maisiņos. Sākas destilācijas process, kura galvenais mērķis ir piesātināt spirtu ar garšvielām. Pirmo un beidzamo destilācijas tecējumu (galvu un asti) dzēriena ražošanā neizmanto. Izmanto tikai vidusdaļu (sirdi) kura ir aromātiski bagātāka. Gatavo spirtu atšķaida ar ūdeni un pilda pudelēs.

Otrs džina gatavošanas veids, ar kuru parasti gatavo lētākas klases džinu, ir džina esences sajaukšana ar spirtu. Esences ražošanā, graudu suslai pievieno dažādus garšaugus un visu kopā destilē. Iegūtai, aromātiskai, esencei tiek pievienots vienkāršs spirts, kuru pēc tam atšķaida ar ūdeni. Džina ražošanas metode nevar tikt uzskatīta par „distilled gin".

Pasaulē pastāv arī dažādi aromatizēti džina veidi, kuri tiek iegūti pēc uzlējuma metodes izmantojot dažādus augļus un ogas, pievienojot cukuru vai aromātiskas vielas.

London Dry Gin

Šie divi džina veidi ir sausi, viegli aromatizēti, augstākās klases dzērieni. Vārds „dry" norāda uz to, ka dzēriens ir bez cukura. London dry gin - džina veids, kuru var ražot jebkurā pasaules valstī.

Plymouth Gin - „distilled gin" kategorijas dzēriens, kura nosaukums raksturo džina veidu nevis Lielbritānijas pilsētu Plīmutu. Viens no populārākajiem Holandes džiniem. Tāpat kā London dry gin, šo džinu var ražot jebkura pasaules valsts.

Old Tom Gin - džins ir ar nelielu cukura daudzumu.

Yellow Gin - reti sastopams džins ar dzintarkrāsas toni, izturēts ozolkoka mucās, kurās sākotnēji tika izturēts heress.

Pasaulē pastāv arī dažādi aromatizēti džina veidi, kuri tiek iegūti pēc uzlējuma metodes izmantojot dažādus augļus un ogas, pievienojot cukuru vai aromātiskas vielas.

• Sloe Gin - džins radīts izmantojot plūmes.
• Almond Gin - džins radīts izmantojot rūktās mandeles.
• Lemon Gin - džins radīts izmantojot citronu.
• Orange Gin - džins radīts izmantojot apelsīnu.
• Blackcurrent Gin - džins radīts izmantojot upenes.

Kaut arī ir cilvēki, kas mēdz baudīt džinu tīrā veidā vai ar ledu, tomēr vairāk dzēriens ir piemērots kokteiļos ar toniku un citām limonādēm vai dažādām sulām. Džinu var sajaukt ar dažāda veida aperitīva alkoholu, vermutu un liķierīšiem. Džinu uzglabājiet pie temperatūras +16 +18 grādi.

Resurss: http://bar.lv/