Vīrieši.lv

Lai kādi modes viļņi nāktu un atkal aizplūstu, vismaz viena lieta ir un paliek nemainīga - saskaņā ar statistikas datiem, vodka joprojām ir visvairāk pārdotais degvīns pasaulē. Un arī populārākās ražotāju zemes ir palikušas tās pašas - Krievija, Polija un Somija. Tajā pašā laikā nerimstas spriedelējumi par to, no kurienes īsti vodka ir cēlusies un vai tas ir vai nav simtprocentīgs senkrievu dzēriens.

Skaidri zināms ir tas, ka stiprie dzērieni Krievijā ir pazīstami kopš 11. gadsimta un vodka iesākumā tika brūvēta no graudiem. Kartupeļi par tās izjevielu kļuva krietni vēlāk - tad, kad cars Pēteris I tos ieveda Krievijā no Eiropas. Savukārt tīrās vodkas brūvēšanas paņēmieni visticamāk ir pārņemti no rietumiem, un par to atkal ir parūpējies Pēteris I, kurš tos noskatījis savā iemīļotajā Holandē.

Taču, lai kāda arī nebūtu šī dzēriena vēsture, tā gatavošanas receptes katrs īstens lietpratējs tur stingrā noslēpumā. Par krievu vodku mēdz arī sacīt, ka tā ir vērtība, kas pārdzīvojusi gan revolūcijas, gan karus, gan perestroiku. Tai piemīt īpašs spēks, līdzīgs kā sīkstām krievu sievietēm, tāpēc jau arī nosaukums „vodka" ir sieviešu dzimtē.

Pasaules dzērienu almanahā, kas gan izdots pirms kāda laika un tagad kļuvis par retumu, vodka ir nodēvēta par dzērienu, kas noslīcina grūtsirdību. To dzer jauns un vecs, jebkurā dzīves situācijā - gan priekos, gan bēdās. Taču, lai patiešām noslīcinātu tikai grūtsirdību un nevis sevi pašu, ir jāzina īstās tradīcijas un paņēmieni, kā šo mantu lietot.

Pie vodkas piederas kārtīgas uzkodas: skābēti vai marinēti gurķīši, desa, skābēti kāposti, aukstā gaļa, salāti un viss cits, kas ietilpst šajā kategorijā. Par tādām uzkodām, ar ko pie dzērieniem mēdz niekoties rietumnieki, piemēram, čipšiem, krekeriem, riekstiņiem utml., pat runas nevar būt. Uzdzeršanai vispiemērotākā ir mājās gatavota limonāde no kāda kompota vai sulas, bet, ja tādas nav, tad tie, kam nepieciešams, var izlīdzēties arī ar ūdeni.

Starp citu, cara laikos, pirms ķērās pie vodkas, vispirms iedzēra biķerīti labas saulespuķu eļļas, lai ieeļļotu rīkli, kuņģi un citus procesā iesaistītos orgānus, kuriem pēc tam jātiek galā ar dedzinošajām vodkas straumēm. Tāpat kā tolaik, arī tagad par tradīciju uzskata soda mēriņa iedzeršanu tad, kad ir gadījies uz svinībām vai pasākumu ierasties ar nokavēšanos.

Otrs zelta likums ir šāds: vienā rāvienā jāizdzer ne mazāk par piecdesmit gramiem vodkas, turklāt nevis steigšus jānorij, bet gan jāseko tosta ritmam (gadījumos, kad tosts ir padevies garāks). „Dzeršana bez tostiem ir pļēgurošana", šī atziņa nāk jau no senkrievu laikiem, savukārt tostu kultūra diezgan lielā mērā ir aizgūta no gruzīniem. Tāds stilistiski noapaļots un trāpīgs tosts patiesībā ir māksla, un augstu tiek cienīti tie, kuriem šī māksla patiešām padodas.

Trešais zelta likums nosaka, ka tūlīt pēc glāzes vai glāzītes iztukšošanas ir jāķeras pie ēšanas. Tās var būt gan jau iepriekš minētās uzkodas vai - vēl labāk - kārtīga maltīte, kuras laikā vodkas dzeršanas procedūra tiek regulāri atkārtota. Tieši šis trešais likums bieži vien izsit no līdzsvara ne vienu vien rietumnieku, kas nav pieradis ēdienu nemitīgi papildināt ar stipro alkoholu un nevis glāzi vīna.

Pirmās vodkas glāzītes izdzeršana, varētu teikt, ir dziļi intīms moments, ko katrs izbauda atbilstoši savam raksturam un izpratnei, ar attiecīgiem žestiem un mīmiku. Jau kopš seniem laikiem ir ieskaņojies ticējums, ka glāzē ar simts gramiem kristāldzidras vodkas patiesībā atspoguļojas visas varenās krievu zemes un tautas likteņi.

Resurss:http://www.kursuzsauks.lv