Vīrieši.lv

Bieži vien ikdienā saskaramies ar daž ne dažādām glāzēm un glāžu tipiem, taču ne visi zina kādam dzērienam un kāpēc ir konkrētā tipa glāzes. Šajā rakstā mēģināšu raksturot, kas atšķir katru glāzi, kādu šķidrumu tajā paredzēts pildīt un kādā temperatūrā pasniegt.

Klasiskā glāze kāda katram no mums mājās ir sastopama - Sulas glāze. Visbiežāk lietota dažādiem nealkoholiskiem dzērieniem - sulām, ūdeņiem, kefīram un citiem gāzētiem vai ne tik gāzētiem dzērieniem. Glāze ir neaizstājama pie pusdienu galda. Parasti šādu glāžu tilpums ir 200 ml. Šādas glāzes piepilda ar dzērienu atstājot no augšas aptuveni 2 cm, vai procentos apmēram piepilda 80 - 85 % glāzes.

Zinātnieki no Meksikas universitātes atklājuši, ka tekilu var pārvērst dimantos, protams, to var izdarīt arī ar Latvijā sastopamo „ūdentiņu".

Trīs zinātnieki veica pētījumus pārvēršot dažādus oglekli saturošu šķidrumus (acetonu, metilspirtu un etilspirtu) dimantos, līdz aiz ziņkāres atklāja, ka dimantus var iegūt arī no tekilas. Sākumā zinātnieki atklāja, ka šķīdums, kurš satur 40% organiska šķīdinātāja un 60% ūdens, deva vislabākos rezultātus dimantu audzēšanā. Pēc tam zinātniekiem „pieleca", ka tas atbilst vispārzināmā dzēriena koncentrācijai.

Brendijs ir augļu vai ogu vīna, dubultas destilācijas produkts, kuru iztur koka mucās.Pirmais kas izdomāja destilēt vīnogu vīnu 1250. gadā bija misters Arnaud de Villeneuve, kurš produktu nosauca par „eau-de-vie" jeb „dzīvības ūdeni".

Brendiju var ražot jebkura valsts pasaulē. Ražošanas noteikumi nav īpaši reglamentēti, tāpēc samērā bieži komersanti ražo nekvalitatīvu brendiju. Dzenoties pēc ātrs peļņas, komersanti, brendiju krāso ar karameli un tādā veidā rada ilūzija par dzēriena ilgstošu izturēšanu koka mucās. Protams, tas nenozīmē, ka visi ražo nekvalitatīvu brendiju. Ir kompānijas, kuru brendijs ir apveltīts ar īpašu garšu un aromātu.

Lai kādi modes viļņi nāktu un atkal aizplūstu, vismaz viena lieta ir un paliek nemainīga - saskaņā ar statistikas datiem, vodka joprojām ir visvairāk pārdotais degvīns pasaulē. Un arī populārākās ražotāju zemes ir palikušas tās pašas - Krievija, Polija un Somija. Tajā pašā laikā nerimstas spriedelējumi par to, no kurienes īsti vodka ir cēlusies un vai tas ir vai nav simtprocentīgs senkrievu dzēriens.

Skaidri zināms ir tas, ka stiprie dzērieni Krievijā ir pazīstami kopš 11. gadsimta un vodka iesākumā tika brūvēta no graudiem. Kartupeļi par tās izjevielu kļuva krietni vēlāk - tad, kad cars Pēteris I tos ieveda Krievijā no Eiropas. Savukārt tīrās vodkas brūvēšanas paņēmieni visticamāk ir pārņemti no rietumiem, un par to atkal ir parūpējies Pēteris I, kurš tos noskatījis savā iemīļotajā Holandē.

Iepazīstot pasaulē vienu no pretrunīgākajiem alkoholiskajiem dzērieniem,tiem, kuriabsintu ne reizi nav nogaršojuši, noteikti radīsies vēlme to izdarīt. Laiizjustudīvano anīsa garšu, nav jādodas uz veikalu un jāpērk pudele absinta, jo zaļo feju var nobaudīt vairumā Rīgas bāru un krogu. Absinta cenas krogos svārstās no 1.50 - 3 Ls parglāzīti. Absints tīrā veidā nav baudāms, daudziem tas patšķiet nedzerams, tādēļ ieteicams iemalkot kādu no absinta kokteiļiem.

Savulaik atzītā franču absinta dzeršanas metodetiek izmantota arīmūsdienās - glāzē, kurā ielieti 50 grami absinta uz īpašas, caurumotas karotes (to var aizvietot arī par parastu sietu) novieto cukura graudiņu, kam mērenipārlej aukstu ūdeni (ūdens sastāda 1/4 no absinta daudzuma). Šādu absinta dzeršanas metodi dēvē arī par absinthe drip.

Džins ir graudu un dažādu garšvielu destilāts, kura dominējošākais komponents ir kadiķogas. Alkohola saturs dzērienā ir no 37,5 - 50%.

Kā vēsta leģenda, džinu izgudroja 12 gadsimtā holandiešu mūki, kā medicīnisku mikstūru lai cīnītos ar buboņu mēri. Tika uzskatīts, ka kadiķogas, kuras bija mikstūras pamatā, varēja dziedēt šo slimību. Savukārt citi uzskata, ka mikstūru pirmo reizi izgatavoja 1550. gadā holandiešu aptiekārs Selvius De La Bo, sajaucot graudu spirtu ar kadiķogām. Mikstūra iznāca vairāk garšīga nekā medicīniski vērtīga. 25 gadus vēlāk Lukas Bols bija pirmais kas mikstūru sāka ražot rūpnieciski. Dzērienam piemita izteikta kadiķa garša un tas tika nosaukts par „jenever" un „genever", kas no franču valodas vārda „jemevre" nozīmēja „kadiķis". Laika gaitā vārdi tika pārveidoti par vārdu „Gin", jeb latviski „džins". Lukasu Bolu pilntiesīgi var uzskatīt par vecāko pasaules džinu ražotāju pasaulē.

Par to īstas skaidrības nav nevienam un, domājams, ka nebūs nekad. Viena viskija rašanās versija ir, ka viskija darīšanas mākslu uz Skotiju atveda kristiešu misionāri no Īrijas, bet nav pierādīts, ka Skotijas kalnieši paši nav atklājuši, kā radīt viskiju no saviem pārpalikušajiem miežiem. Nav saglabajušās nekādas liecības, ka viskija radīšanas māksla ir ievesta Īrijā no Skotijas, tapēc, skaidrs ir tas, ka vai nu īri un skoti gandrīz vienlaicīgi un neatkarīgi ir atklājuši viskiju, vai arī pirmie to ir izdarījuši īri. Īriem par labu vēl liecina teika, ka Skotijā viskija radīšanas mākslu ir ievedis svētais Patriks.

Viskija nosaukums radies, laikā, kad Eiropā tika pagatavoti alkaholiskie dzērieni, tos sauca par dzīvības ūdeņiem. Skotu - gēlu valodās, tas izrunājas kā usihgi. Laika gaitā, tas tika pārveidots par vārdu - viskiju. Pirmo reizi viskijs ir pieminēts 1492.gadā Skotijas Valsts kases ruļļos.

Lai gan daudz apspriestā dzēriena maģija (apsinthion grieķu valodā nozīmē - neizdzerams) irplaši aprakstīta, tomēr zaļais dzēriens tā arī līdz galam nav īsti izprasts. No 55% līdz 75% stiprais liķiera tipa alkoholiskais dzēriens ar anīsa garšu tika un vēl tiek pielīdzināts narkotiskajām vielām, jo tam ir graujoša ietekme uz cilvēka nervu sistēmu. Absinta iedarbības ietekmē savu sajūsmu par "zaļo feju" izteikušas tādas slavenas radošas personības kā Pablo Pikaso, Eduards Monē, Edgars Degā, Edgars Alans Po, Ernests Hemingvejs un citi.

Tomēr par slavenāko absinta pielūdzēju un upuri uzskata Vincentu van Gogu, kurš zaļajā reibumā radījis ne vienu vien pasaulslavenu gleznu, kā arī šķīries no savas auss (lai gan vājprāta klātbūtne Van Gogu pagodinājusi arī pirms absinta lietošanas). Oskara Vailda citāts par Absintu apliecina zaļās fejas agrīno dīvaino iedarbību: "pēc pirmās glāzes tu redzi lietas tādas, kādas tu gribi tās redzēt, pēc otrās glāzes tu redzi lietas, kādas tās nav. Visbeidzot tu redzi lietas, kādas tās patiešām ir un tas ir pats briesmīgākais uz pasaules".

Kokteilis radies pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados un šo gadu laikā ir iekarojis pasaules populārāko dzērienu topus. Savu popularitāti kokteilis ieguvis ar ledus tējas garšu, un tajā pašā laikā spēku, kas tajā mīt. Tas ir īsts stipro alkoholisko dzērienu sajaukuma mikslis. Kokteiļa nosaukums radies no salas "Long Island", kas atrodas Ņūjorkā, tomēr tam nav saistības ar tēju, kokteilis nesatur tēju jebkādā tās paveidā, tiesa garšas ziņā viņš līdzinās ledus tējai.

Šis kokteilis atšķirībā no citiem "long drink" tipa kokteiļiem ir salīdzinoši stiprs, tiesa tas vairs nav pārsteigums, kad redzam kokteiļa sastāvdaļas, tik pat kā viens alkohols, tāpat arī Coca-Cola tur tiek pielieta vienīgi, lai iekrāsotu kokteili. Alkohola daudzums kokteilī ir aptuveni 25 - 35 %.