Bieži vien ikdienā saskaramies ar daž ne dažādām glāzēm un glāžu tipiem, taču ne visi zina kādam dzērienam un kāpēc ir konkrētā tipa glāzes. Šajā rakstā mēģināšu raksturot, kas atšķir katru glāzi, kādu šķidrumu tajā paredzēts pildīt un kādā temperatūrā pasniegt.

Klasiskā glāze kāda katram no mums mājās ir sastopama - Sulas glāze. Visbiežāk lietota dažādiem nealkoholiskiem dzērieniem - sulām, ūdeņiem, kefīram un citiem gāzētiem vai ne tik gāzētiem dzērieniem. Glāze ir neaizstājama pie pusdienu galda. Parasti šādu glāžu tilpums ir 200 ml. Šādas glāzes piepilda ar dzērienu atstājot no augšas aptuveni 2 cm, vai procentos apmēram piepilda 80 - 85 % glāzes.

Zinātnieki no Meksikas universitātes atklājuši, ka tekilu var pārvērst dimantos, protams, to var izdarīt arī ar Latvijā sastopamo „ūdentiņu".

Trīs zinātnieki veica pētījumus pārvēršot dažādus oglekli saturošu šķidrumus (acetonu, metilspirtu un etilspirtu) dimantos, līdz aiz ziņkāres atklāja, ka dimantus var iegūt arī no tekilas. Sākumā zinātnieki atklāja, ka šķīdums, kurš satur 40% organiska šķīdinātāja un 60% ūdens, deva vislabākos rezultātus dimantu audzēšanā. Pēc tam zinātniekiem „pieleca", ka tas atbilst vispārzināmā dzēriena koncentrācijai.

Gribētos turpināt iesākto tēmu par veģetārismu- uztura veidu, kura pamatā ir augu produkti un atteikšanas no gaļas.

Lai arī mūsu sabiedrībā ir centieni ieaudzināt iecietību, toleranci, tomēr "šaurā domāšana" gūst virsroku, cilvēki vērtē notikumus,darbības pēc savas pieredzes, uzskatiem, noteiktajā sabiedrībā pieņemtajām normām un tradīcijām. Un viedoklis „es ēdu gaļu, man tā garšo, ne par ko nevēlos no tās atsacīties", pat neiedziļinoties oponentu viedoklī, vien norāda uz konkrētās personas norobežošanos ( „ es daru pareizi, tie citi, kas- nē- noteikti ir kaut kādi nepareizie, slimie"), konservatīvismu.

Vēlos apskatīt šo ēšanas paradumu daudz plašākā kontekstā, kas daudziem ir arī dzīvesveids, - ne vien atsacīšanās no dzīvnieku valsts izcelsmes produktiem, bet arī no precēm, kuru izgatavošanā izmantotas dzīvnieku sastāvdaļas- kažokādas, ādas un reizēm vilnas izstrādājumi, parastās ziepes, kosmētikas līdzekļi.

„Ja tu bērnam iedosi paspēlēties ar ābolu un trusīti, un viņš apēdīs trusi un spēlēsies ar ābolu, tad es tev nopirkšu jaunu auto." Jums varētu būt līdzīgi ar ceļa malā atrastām zemenēm un neceptu vistu. Pats par veģetārieti kļuvu nejaušības dēļ, bet ja jums nav motivācijas, vai ne mazākās saprašanas par to, kas tad mainīsies, tad iepazīstieties ar šiem dažiem iemesliem.

Cilvēciskais faktors

Mūsu planēta skaitās pārapdzīvota, bet galvenais iemesls tam ir tas, ka viena gaļas ēdāja ēstgribas apmierināšanai nepieciešamā zemes platība varētu dot pārtiku divdesmit veģetāriešiem. Ja iepriekš minēto pētījumu pagriež citā virzienā, tad 10% no amerikāņiem neēdot gaļu no ietaupītās labības varētu pabarot cilvēku skaitu, kas būtu līdzvērtīgs ar Lielbritānijas iedzīvotāju skaitu. Un tie ir 60 miljoni. Katru gadu Lielbritānijā no mājlopu barošanai iztērētiem graudiem varētu pabarot 250 miljonus cilvēkus. Ņemt vērā, ka katru gadu no bada nomirst ap 15 miljoniem.

Brendijs ir augļu vai ogu vīna, dubultas destilācijas produkts, kuru iztur koka mucās.Pirmais kas izdomāja destilēt vīnogu vīnu 1250. gadā bija misters Arnaud de Villeneuve, kurš produktu nosauca par „eau-de-vie" jeb „dzīvības ūdeni".

Brendiju var ražot jebkura valsts pasaulē. Ražošanas noteikumi nav īpaši reglamentēti, tāpēc samērā bieži komersanti ražo nekvalitatīvu brendiju. Dzenoties pēc ātrs peļņas, komersanti, brendiju krāso ar karameli un tādā veidā rada ilūzija par dzēriena ilgstošu izturēšanu koka mucās. Protams, tas nenozīmē, ka visi ražo nekvalitatīvu brendiju. Ir kompānijas, kuru brendijs ir apveltīts ar īpašu garšu un aromātu.

Lai kādi modes viļņi nāktu un atkal aizplūstu, vismaz viena lieta ir un paliek nemainīga - saskaņā ar statistikas datiem, vodka joprojām ir visvairāk pārdotais degvīns pasaulē. Un arī populārākās ražotāju zemes ir palikušas tās pašas - Krievija, Polija un Somija. Tajā pašā laikā nerimstas spriedelējumi par to, no kurienes īsti vodka ir cēlusies un vai tas ir vai nav simtprocentīgs senkrievu dzēriens.

Skaidri zināms ir tas, ka stiprie dzērieni Krievijā ir pazīstami kopš 11. gadsimta un vodka iesākumā tika brūvēta no graudiem. Kartupeļi par tās izjevielu kļuva krietni vēlāk - tad, kad cars Pēteris I tos ieveda Krievijā no Eiropas. Savukārt tīrās vodkas brūvēšanas paņēmieni visticamāk ir pārņemti no rietumiem, un par to atkal ir parūpējies Pēteris I, kurš tos noskatījis savā iemīļotajā Holandē.

Pēdējā laikā klausos Skuteli, lai uzmundrinātos ar viņa vitalitāti: „Es nesludinu pārmērības, bet nesu līdzsvaru; Un, kur cep picu, tu satiksi pie plīts mani” Man iepatikās un es devos meklēt.

No sākuma vēsture – maizi cilvēki gatavo jau kopš neolīta perioda. Lai uzlabotu tās garšu senie grieķi izmantoja arī mums labi pazīstamos sīpolus un ķiplokus. Tomātus eiropiešu virtuvē sāka lietot tikai 18 gs.(līdz tam uzskatīja, ka tie ir indīgi). Neapoles un tās apkārtnes nabadzīgie iedzīvotāji savai rauga maizei pievienoja tomātus un tā kā rezultāts bija labs, tūristi to labprāt baudīja. Jau kopš 1738.g. senais itāļu nabadzīgo ļaužu ēdiens tika tirgots uz ielām, bet 1830. g. tiek atklāta pizzeria – restorāns ar galdiņiem, kurš darbojas joprojām... Neapolieši ir iecienījuši divas picas Marinara un Margherita.

Iepazīstot pasaulē vienu no pretrunīgākajiem alkoholiskajiem dzērieniem,tiem, kuriabsintu ne reizi nav nogaršojuši, noteikti radīsies vēlme to izdarīt. Laiizjustudīvano anīsa garšu, nav jādodas uz veikalu un jāpērk pudele absinta, jo zaļo feju var nobaudīt vairumā Rīgas bāru un krogu. Absinta cenas krogos svārstās no 1.50 - 3 Ls parglāzīti. Absints tīrā veidā nav baudāms, daudziem tas patšķiet nedzerams, tādēļ ieteicams iemalkot kādu no absinta kokteiļiem.

Savulaik atzītā franču absinta dzeršanas metodetiek izmantota arīmūsdienās - glāzē, kurā ielieti 50 grami absinta uz īpašas, caurumotas karotes (to var aizvietot arī par parastu sietu) novieto cukura graudiņu, kam mērenipārlej aukstu ūdeni (ūdens sastāda 1/4 no absinta daudzuma). Šādu absinta dzeršanas metodi dēvē arī par absinthe drip.

Džins ir graudu un dažādu garšvielu destilāts, kura dominējošākais komponents ir kadiķogas. Alkohola saturs dzērienā ir no 37,5 - 50%.

Kā vēsta leģenda, džinu izgudroja 12 gadsimtā holandiešu mūki, kā medicīnisku mikstūru lai cīnītos ar buboņu mēri. Tika uzskatīts, ka kadiķogas, kuras bija mikstūras pamatā, varēja dziedēt šo slimību. Savukārt citi uzskata, ka mikstūru pirmo reizi izgatavoja 1550. gadā holandiešu aptiekārs Selvius De La Bo, sajaucot graudu spirtu ar kadiķogām. Mikstūra iznāca vairāk garšīga nekā medicīniski vērtīga. 25 gadus vēlāk Lukas Bols bija pirmais kas mikstūru sāka ražot rūpnieciski. Dzērienam piemita izteikta kadiķa garša un tas tika nosaukts par „jenever" un „genever", kas no franču valodas vārda „jemevre" nozīmēja „kadiķis". Laika gaitā vārdi tika pārveidoti par vārdu „Gin", jeb latviski „džins". Lukasu Bolu pilntiesīgi var uzskatīt par vecāko pasaules džinu ražotāju pasaulē.

Par to īstas skaidrības nav nevienam un, domājams, ka nebūs nekad. Viena viskija rašanās versija ir, ka viskija darīšanas mākslu uz Skotiju atveda kristiešu misionāri no Īrijas, bet nav pierādīts, ka Skotijas kalnieši paši nav atklājuši, kā radīt viskiju no saviem pārpalikušajiem miežiem. Nav saglabajušās nekādas liecības, ka viskija radīšanas māksla ir ievesta Īrijā no Skotijas, tapēc, skaidrs ir tas, ka vai nu īri un skoti gandrīz vienlaicīgi un neatkarīgi ir atklājuši viskiju, vai arī pirmie to ir izdarījuši īri. Īriem par labu vēl liecina teika, ka Skotijā viskija radīšanas mākslu ir ievedis svētais Patriks.

Viskija nosaukums radies, laikā, kad Eiropā tika pagatavoti alkaholiskie dzērieni, tos sauca par dzīvības ūdeņiem. Skotu - gēlu valodās, tas izrunājas kā usihgi. Laika gaitā, tas tika pārveidots par vārdu - viskiju. Pirmo reizi viskijs ir pieminēts 1492.gadā Skotijas Valsts kases ruļļos.