Katrā no mums dzīvo mīlestība. Ja tu esi dzīvs, tev ir dvēsele un ķermenis. Kopā ar tevi tavā ķermenī jau piedzimusi mīlestība. Tas tā ir - vai mēs to gribam vai nē, saprotam vai nē. Augot mēs "kļūstam gudrāki", sākam vairāk "saprast", "orientējamies" daudzās lietās. Bet mīlestība neprasa ne prātu, ne sapratni. Mīlestība kā bijusi, tā paliek mūsos. Bet mēs pārstājam to ievērot, uzskatot par mīlestību to, kas pie mums atnāk kopā ar pieredzi!

Mēs mīlestības vārdu dodam savai vēlmei noturēt pie sevis citu cilvēku, savām bailēm to pārsteigumu priekšā, ko dažkārt sagādā dzīve, pašpārliecības trūkumam - dodam pilnīgi visam, izņemot tam, kas vienmēr ir bijis mūsos. Jušanas dāvanu mēs piesedzam ar dažādām barjerām un sākam tajās rakņāties, arvien vairāk tajās iedziļinoties un arvien vairāk attālinoties no mīlestības.

Mīlestība vispirms ir brīvība. Brīvība nav savienojama ar barjerām un ierobežojumiem. Vienīgais iespējamais solis priekš mīlestības - atbrīvoties no visa, kas aizšķērso mīlestības ceļu. Mīlestībā nevajag domāt, plānot, ciest par pagātni, just greizsirdību - nevajag neko. Vienkārši atveriet savas jūtas. Un palaidiet. Palaidiet cilvēku, kuru mīliet. Dodiet viņam brīvību - un jūs saņemsiet to pašu un pat vēl vairāk. Palaidiet savas bailes un cilvēks jums blakus arī pārstās baidīties.

Paskatieties uz sevi no malas: vai jūs neesiet savas personīgās pārliecības vai baiļu upuris vai arī blakusesošā cilvēka upuris. Kad viņš saka: "Es mīlu tevi", padomājiet: vai viņš tā kait ko atdod vai tieši pretēji - rada parāda sajūtu? Kaut vai neapzināti? Jo bieži, izrunājot mīļus vārdus, nemaz nedomādami, ar to apgrūtinām otru. Kaut arī šodien šie vārdi ir pats saldākais, ko viņš jelkad dzirdējis, paies laiks, un tas pārvērtīsies par mocībām. 

Zinu daudzus, kuri uz saviem pleciem nes "mīlestības līdz kapa malai" nastu, samierinājušies ar to apgalvojumu, ko kādreiz priekš sevis izdomājuši. Viņi ar savām barjerām noslēgušies no visa, ieskaitot sevi. Vai tādā veidā var iepazīt mīlestību? Vai iespējama attīstība, vienreiz sev iestāstot, ka tevi piemeklējusi pasaciņa, par kuru raksta grāmatās. Atlaid no sevis šo pārliecību, tiec ar sevi skaidrībā, atdod brīvību sev un mīļotajam cilvēkam. 

Nesteidzieties izteikt apgalvojumus. Tieciet skaidrībā, ko jūs patiesībā mīliet: cilvēku, vai arī to, kā izveidojušies apstākļi (kaut vai jūsu pašu izveidotie) saistībā ar šo cilvēku. Vai es kādu mīlu vai vienkārši gūstu baudu no fakta, ka šis cilvēks ir ar mani? 

Vai es mīlēšu sievieti kā iepriekš, ja viņa izrādīs interesi par citu vīrieti, jeb nospriedīšu, ka viņa ir neliete, nodevēja un nav manas mīlas cienīga? Jā, viņa izrāda interesi par citu vīrieti. Bet tai pat laikā viņa, iespējams, tevi mīl, bet varbūt arī nemīl - tas nav svarīgi. Svarīgi tas, ka viņa ir tāda, kāda ir. Kāpēc viņai jāsaskaņo sava rīcība ar tavām jūtām, ja viņa ir brīva?! Piekritīsiet - ja jūsu bērns izdarīs to, kas jums nepatīk, jūsu jūtas pret viņu nemainīsies. Kā bērna rīcība var iespaidot jūsu jūtas pret viņu? Mīlestība ir neatkarīga. Tā ir vienmēr, bet dažkārt mūsu apziņa izdara izvēli, kas nav mīlestības labā. Atzīties tajā, ko nekad agrāk neesi apzinājies, ir ļoti grūti. Grūti ir atteikties no uzskatiem un pārliecības, kas nekad jūsos nav raisījušas šaubas.

Ko es domāju, kad saku "mīlu"? Neko. Es vienkārši jūtu to. Starp manām jūtām un cita cilvēka uzvedību nav nekādas saiknes. Un es nevaru viņam uzlikt nekādus pienākumus. Ja es patiesi mīlu sievieti, tad vispirms man viņa jāpieņem, kāda viņa ir. Bez jelkādiem nosacījumiem un atrunām. Es nevaru pretendēt uz viņas brīvību. Es negrasos viņu paverdzināt vai iekarot. Man no viņas nevajag "upuri ģimenes vārdā". Es nevaru pieprasīt no viņas uzticības solījumu. Viņai nav jābūt atkarīgai no manis vai manām jūtām. Es esmu es. Viņa ir viņa. Un tas ir vispirms. Viss pārējais ir tikai sarunas, tradīcijas vai paradumi (var to nosaukt kā gribas), kas liek mums mocīties un ciest.

Bet jūs variet pateikt, ka patiesi mokāties un ciešat. Ka jūtiet to ar visu sirdi. Tā tas patiešām ir. Bet kas visu šo ciešanu īstais cēlonis? Manā dzīvē bija brīdis, kad man šķita, ka zaudēju mīļu cilvēku. Es jutu neizsakāmas dvēseles sāpes. Man nekur nebija miera un ne par ko nespēju pat domāt. Tad gadījās, ka nokļuvu lidostā. Uzgaidāmajā zālē pamanīju vienu brīvu sēdvietu un saļimu tajā. Pēkšņi sajutu, ka sāku nomierināties. 

Pavēros apkārt. Man blakus sēdēja mācītājs, no kura burtiski plūda miera straume. Es viņam izstāstīju par savu sāpi. Un tad svētais tēvs izteica vārdus, kuru nozīmi es sapratu tikai tagad. Viņš teica, ka daudzi, kuri nāk pie viņa uz grēksūdzi, žēlojas par dvēseles sāpēm. Viņš atzīmēja, ka no desmitiem gadījumu tikai vienā vai divos vainīgi reāli ārējie apstākļi. Citos gadījumos cilvēks pats sevī rada tādu dvēseles stāvokli, no kura jācieš. 

Patiešām, neviens taču no manis nav ņēmis manas jūtas. Vai tad to var izdarīt? Es pats paslēpjos no tām cita cilvēka uzvedības iespaidā vai kādu citu iemeslu dēļ. Ja es bojāju attiecības ar savu mīļoto cilvēku, teiksim, nepagatavotu vakariņu jeb nesakārtota dzīvokļa dēļ, vai es varu jūtas, ko pārdzīvoju, saukt par "mīlestību", vai arī šis ir tas pats "nepareizais manas dvēseles stāvoklis"? Varbūt tā ir tikai vēlēšanās just otru kā savu īpašumu un pieskaņot viņu sev (kaut arī jums šķiet, ka viņam no tā labāk)? Vai arī jūs vienkārši tracina tas, ka nav komforta sajūtas? 

Noskaidrojiet, kas jums svarīgāks: dzīvot un just vai šķiest visus spēkus tam, lai atrastos tai līdzsvara stāvoklī, kuru izdomājušas jūsu smadzenes. Kāds no dižajiem teicis: "Es biju tā aizrāvies ar panākumu gūšanu dzīvē, ka palaidu garām pašu dzīvi". Godīgi sakot, man kādreiz ļoti negribētos atzīt to arī sev. Kamēr mēs nepratīsim otru redzēt un uztvert tādu, kāds viņš ir, acīmredzot, nav jēgas runāt par mīlestību. Esiet paši un dodiet tādu iespēju arī mīļotajam cilvēkam. Bez jelkādiem nosacījumiem. Netraucējiet viņam būt pašam. Palīdziet viņam tajā! Jūs saņemsiet atpakaļ vairāk, nekā spējat iedomāties.

Jūsu laime ir tikai jūsos. Ja jūs patiesi gribiet būt laimīgi - atrodiet pareizo dvēseles stāvokli. Atklājiet, iepazīstiet paši sevi un atlaidiet!

Resurss: www. champi.multiservers.com