1996. gadā ASV bioķīmiķu grupai izdevās mīlnieku asinīs konstatēt īpašu ķīmisku vielu kaskādes, kas regulē cilvēku jūtu sfēru un seksuālo uzvedību, kā arī noteikt to formu un darbības mehānismus.

Izrādījās, ka iemīlējušos asinīs nepārtraukti un sistemātiski palielinās fenil-etilenamīna koncentrācija, kas kā jebkura stimulējoša viela spēj momentā mobilizēt un uzbudināt organismu.

Šo "mīlas hormonu" iedarbība, zinātniekuprāt, līdzinās narkotikām. Britu BBC interneta portālā, piemēram, var lasīt kompetentu zinātnieku viedokli, ka "pirmā iemīlēšanās izraisa smadzenēs līdzīgu efektu kā kokaīns".

Feniletilenamīni mīlnieka organismā veic vēl kādu labu darbiņu - tie stimulē endorfīnu izdalīšanos smadzenēs, kas arī veicina baudas gūšanu. Izrādās, vispirms rodas vēlēšanās mīlēt un tikai pēc tam - pats mīlas objekts, un nekādā gadījumā otrādi!

Zinātnieki ir raduši arī atbildi uz jautājumu, kāpēc mīlnieki tik ļoti cenšas nokļūt viens otra apskāvienos. Izrādās, pie šīs vēlmes ir "vainīgs" oksitocīns - īpašs "apmierinājuma" hormons, kam ir būtiska ietekme uz indivīda uzvedību.

Kā pirms pāris gadiem rakstīja laikraksts "The New York Times", ķīmijas profesore Irēna Golsa-Millere secinājusi, ka mīļotā cilvēka klātbūtnē oksitocīna līmenis cilvēka asinīs palielinās. Tieši šī viela veicina mūsu nervu galu jutīgumu, stimulējot arī muskuļu saraušanos.

Ne mazāk svarīga nozīme mīlas attiecībās ir arī zinātnieku atklātajam laika faktoram. Izrādās, ka šo bioķīmisko vielu izraisītais "pārmainītais apziņas stāvoklis" neilgst bezgalīgi - vien laikā no viena līdz trim gadiem, kuru gaitā iekāres un pievilcības stadijas nomaina partneru pieķeršanās viens otram.

Kā liecināja 62 pasaules valstīs veiktie pētījumi, kritiskais laiks pāra attiecībās parasti iestājoties ceturtajā laulības gadā.

Mīlas liesmas smadzenēs

Zigmunds Freids reiz izteicies, ka "iemīlēšanās vienmēr ir neprāts". Izrādās, šim apgalvojumam ir atrasts arī reāls pamats. 1999. gadā Itālijas Pizas universitātes profesore Donatella Maraziti atklāja, ka to cilvēku, kuri ir nesen iemīlējušies, psihiskais stāvoklis dažreiz ir pielīdzināms depresīvās trauksmes sindroma slimnieku simptomiem. Kā raksturīgākos no tiem profesore min tieksmi pārāk bieži mazgāt rokas vai arī pārbaudīt, vai durvis ir aizslēgtas. Kā izrādījās, pie šīm savādajām izpausmēm vainīgs ir neviens cits kā pārāk zemais serotonīna līmenis asinīs (dažiem no 12 pāriem tas bija samazinājies pat par 40 procentiem), kas tiek asociēts ar nemieru un depresiju. Attiecībā uz vīriešiem zemajam serotonīna līmenim atklājies vēl kāds interesants blakusefekts - kā izrādās, tā trūkums izraisa paaugstinātu seksuālu aktivitāti.

Londonas universitātes koledžas zinātniekiem Andreasam Bartelam un Semiram Zeki ir izdevies ielūkoties mīlnieku smadzenēs. Viņi konstatēja, ka cilvēku smadzenēs, kuri bija tikko iemīlējušies, bija redzamas tādas kā liesmiņas, kas iezīmēja šajā procesā sevišķi aktīvās smadzeņu zonas - tās, kuras "atbild" par baudas gūšanu un apmierinājumu. Savukārt tiem, kuri izjuta platonisku mīlu, šīs zonas nebija iekrāsotas tik intensīvi.

Vai tiešām kurli un akli?

Varam ticēt vai neticēt, bet mīlestība patiešām vārda pilnā nozīmē cilvēkus padara aklus un kurlus. Kā 2004. gadā rakstīja autoritatīvais izdevums "New Scientist", Andreasa Bartela vadītajai zinātnieku komandai izdevās atklāt, ka mīlētājiem ir pavājināta tieši to nervu centru darbība, kas atbild par apkārtējo cilvēku kritisku novērtējumu.

1985. gadā ASV Kolorādo universitātes zinātnieki atklāja, ka arī cilvēkiem piemīt intuitīvā jeb slēptā oža, kas izpaužas kā spēja neapzināti reaģēt uz mūsu organismā esošajiem feromoniem - bioloģiski aktīvām vielām, kas sevī nes ziņas par cilvēka ģenētisko kodu, emocionālo un hormonālo fonu un potenciālo seksuālo piemērotību. Zinātnieki ir secinājuši, ka sievietes un vīrieši visbiežāk dod priekšroku tiem partneriem, kuru DNS ir pilnīgi atšķirīgs no viņu pašu genoma.

Psihoanalīzes tēvs Zigmunds Freids uzsvēra, ka mīlestība ir tikai un vienīgi seksuāls fenomens (pēc viņa domām, cilvēka dzīvē ir divi galvenie instinkti - seksuālais instinkts (Eross) un nāves instinkts (Tanatos)) un iemīlēšanās vienmēr robežojas ar neprātību, jo to pavada paviršība attieksmē pret dzīves īstenību un pakļaušanās svešai varai.

Viens no mūsdienu psihoanalīzes spīdekļiem Harijs Steks Sallivens bija pārliecināts, ka mīlestība ir "egoisms divatā", kas vieno cilvēkus, kurus saista kopīgas intereses, stāvot pretī naidīgajai un svešajai apkārtējai pasaulei.

Izcilais vācu - amerikāņu cilmes psihologs, filozofs un sociologs Ēriks Fromms uzskatīja, ka ir jānošķir nobriedusi mīlestība no nenobriedušas. Pirmā apgalvo - "Tu man esi vajadzīgs tāpēc, ka es mīlu tevi", bet otra - "Es tevi mīlu tāpēc, ka tu man esi vajadzīgs".

Mīlestība vispirms ir ticības akts, un tam, kuram piemīt maz ticības, tiks dots arī maz mīlestības." / Ēriks Fromms /

Resurss:
Anita Bormane "Mājas Viesis", 2007. gada 9. februāris.
http://www.astrologi.lv