Sākums  Psiholoģija Psiholoģija Par pašnāvību un tiem, kas paliek.
|
| Par pašnāvību un tiem, kas paliek. |
| Psiholoģija |
| Autors: Natally |
| Sestdiena, 13 februāris 2010 01:55 |
|
Saruna sākās ar ierastajiem ievadvārdiem „Čau, kā tev iet? Ko labu esi sadarījusi?". Tā kā pēc balss dzirdēju, ka draugs ir satraukts uzreiz jautāju, kas viņu nomāc. Attiecību problēmas mani īpaši nepārsteidza, Santa Barbara bija viena no top tēmām, taču pašnāvības mēģinājums gan mani pamatīgi nošokēja. Klausījos un prātā pa riņķi griezās viena un tā pati doma - vai to tiešām saka tas cilvēks, kuru es pazīstu jau daudzus gadus, kuru es pazīstu kā nosvērtu un nesatricināmu cilvēku.
Cilvēks, kurš nekad nav kaunējies no savām jūtām un vienmēr varēja griezties pēc palīdzības nakts laikā un atbraukt pie manis brīdinot mani par vizīti 10 minūtes iepriekš. Cilvēks, kurš vienmēr ir spējis atrast īstos vārdus, lai palīdzētu man brīžos, kad mana ticība labajam tikusi iedragāta. Cilvēks, kurš palīdzēja man izlīst no bedres, kurā pati sevi biju labprātīgi slīcinājusi. Cilvēks, kurš man ir nozīmīgāks par visiem pārējiem paziņām kopā ņemot. Saruna beidzās, viss tika izrunāts. Dusmu, vainas un baiļu sajūta palika.... Sāku domāt par pašnāvību kā tādu. Zinu, kas tā tāda ir. Zinu vairāk vai mazāk to pašu, ko citi. Tomēr tik aktuāls man šis jautājums nekad nav bijis, ja atskaita manu pseidosuicīda mēģinājumu pusaudža gados, sarijoties oglītes, un manas mammas histēriskos draudus un demonstratīvos mēģinājumus padarīt sev galu, kā reakcija uz šķiršanos ar tēvu. Tomēr tas viss bija tik sen, ka nekad nav bijis aktuāls. Un te pienāk brīdis, kad nākas ar to saskarties aci pret aci un uzdot sev jautājumu - un, ko tagad? Kā man reaģēt uz šāda veida informāciju? Aizmirst un izlikties, ka nekas tāds nav bijis un nekad par to nedomāt un nerunāt? Mierināt sevi un cerēt, ka nekas tāds vairs neatkārtosies? Sapratu, ka draugam uz doto momentu viss ir kārtībā un, ka ar viņu šis jautājums nav jārisina. Problēma bija manī, manās emocijās, kuras manī raisījās un pamodināja manī jūtas, kuras, līdz šim, attiecībā uz draugu nebiju jutusi - dusmas. Vienkārši neaprakstāmi spēcīgas dusmas.... Bailes bija sākumā. Bailes, ka viņš varētu atkārtoti mēģināt izdarīt pašnāvību un šoreiz nenobīties no sāpēm un asinīm, bet visu izdarīt līdz galam. Bailes, ka es nevarēšu viņam palīdzēt un „izglābt" no šī soļa speršanas. Tomēr bailes pārgāja, kad apjēdzu, ka tā ir viņa dzīve, viņa lēmums un viņa atbildība par pieņemtā lēmuma sekām. Ir bezjēdzīgi baidīties no tā, ko es nevaru ietekmēt - tomēr es varu vairāk pievērt uzmanību signāliem, kurus pašnāvnieki vēsta tuviniekiem paši tos apzinoties vai neapzinoties. Vai ir pareizi, ka es uzņemos atbildību par otra cilvēka dzīvi pat tad, ja no tā ir atkarīga viņa dzīvība? Vai uzņemoties atbildību par otra cilvēka dzīvi es pati sevi nepiesienu otram cilvēkam, nepadaru sevi un savas emocijas atkarīgas no otra cilvēka? Neiedzenu sevi sprostā un neparakstu savām emocijām pašdestruktīvu spriedumu lēnām un mokoši indējot sevi nemitīgi raizējoties par otru cilvēku un, uzskatot par savu pienākumu vienmēr būt viņam līdzās (fiziski vai emocionāli) ignorējot savas vajadzības? Jā, atbildības sajūta ir un tai ir jābūt attiecībā uz to cilvēku, kurš ir svarīgs. Taču kur ir robeža? Kā zināt, ka esmu atbildīgs par otru cilvēku tik daudz, lai viņu nesāpinātu ar savām darbībām, vārdiem, sniegtu viņam atbalstu un palīdzību, un, kur sākas emocionāla pašnāvība uzņemoties par daudz atbildības? Vainas sajūta.... Kāpēc, lai es justos vainīga par to, ka draugs vēlas izdarīt pašnāvību? Atbildes nav! Es tā jūtos un viss. Interesanti, ka vainas sajūta un dusmas (fakts!) ir divas emocijas, kuras visintensīvāk izjūt cilvēki, kuri ir palikuši, kad kāds no nozīmīgiem cilvēkiem ir izdarījis pašnāvību. Cilvēks dusmojas uz pašnāvnieku, jo viņš nav ļāvis sev palīdzēt, izjūt vainas sajūtu par to, ka nav pamanījis pašnāvības draudus, neskatoties uz to, ka pašnāvnieks vienmēr liek noprast, ka kaut kas nav kārtībā. Problēma ir tajā, ka mūsu sabiedrībā nav pieņemts runāt par pašnāvību, nav pieņemts runāt par savām sāpēm, sērām, lai neapgrūtinātu otru cilvēku.
Pēc kāda laika tuvinieki uzzina par to, ka ir izdarīta pašnāvība. Cilvēki sāk just plašu emociju spektru - dusmas, vainas sajūtu, neizpratni, bezpalīdzību, pašnāvnieka vainošanu savās ciešanās utt. Cilvēks dusmojas, jo ir palicis viens, dusmojas par to, ka pašnāvnieks nav lūdzis palīdzību, dusmojas par to, ka ir palikuši cilvēki, kuri nu ir sagrauti.... Cilvēki vaino pašnāvnieku par pieņemto lēmumu, par savām sāpēm, par sagādātajām neērtībām. Cilvēks jūtas vainīgs par to, ka nav spējis palīdzēt. Pēkšņi cilvēks atceras mājienus un frāzes, kuras tika izteiktas - cilvēku pārņem vainas sajūta par savu neuzmanību. Vainas sajūta par nepateiktajiem vārdiem un neizdarītajiem darbiem. Cilvēks izjūt daudz dažādu emociju - emocijas, kuras ir vērstas uz sevi. Uz to, kā es tagad jūtos, kad šī cilvēka vairs nav. Cilvēks atkal un atkal domā par to, ko viņš būtu varējis izdarīt, lai nepieļautu tuvinieka pašnāvību. Vai tas tiek darīts ar mērķi cilvēkam vismaz fantāzijās palīdzēt nepieņemt šo lēmumu, lai palīdzētu viņam, vai arī, tas tiek darīts, lai pārtrauktu savas ciešanas - ko es būtu varējis darīt, lai viņš neizdarītu pašnāvību un, lai es tagad nejustos tā, kā es jūtos? Lai pārtrauktu vainas sajūtu un dusmas uz pašnāvnieku par to, ka vainas sajūta tiek izjusta? Kāpēc es dusmojos uz savu draugu, kad uzzināju, ka viņš vēlējies sevi nogalināt? Egoisms! Es nedomāju par to, kā justos viņš, ja viņš paliktu dzīvs. Es domāju par to, kā justos es, ja viņš nomirtu! Lieku reizi pateikts „Es tevi mīlu", lieku reizi noklusēti vārdi, ko gribas pateikt dusmās. Lieku reizi samīļots cilvēks un no sirds veltīts smaids un vārds vienkārši tāpat vien, liks justies labi ne tikai mums, bet arī otram. Iespējams tevis pateiktais „Es tevi mīlu" īstajā vietā un brīdī kādam ļaus saskatīt gaismas stariņu aiz melniem lietus mākoņiem, kuri cilvēkam vairs neļauj elpot. Kad tu pēdējo reizi sev mīļajam cilvēkam esi pateicis, ka mīli viņu un pateicis cik nozīmīgs viņš tev ir? Par to, ka neesam gana drosmīgi mums arī nākas ciest, kad saprotam, ka šis brīdis tā arī nepienāks... |
Manuprāt pašnāvība nav nedz gļēvums, nedz bēgšana no reālās dzīves. Vienkārši ir tā, ka cilvēki mēdz salūzt. Citiem izdodas sevi savākt, citiem nē. Un vēl tas noteikti ir arī kaut kas ar depresīvām nosliecēm saistīts. Jo cik atceros - domas par to man bijušas jau kopš pusaudžu vecuma. Šaubos, ka tā pat vien. Acīmredzot kādas psiholoģiskas problēmas manī pašā iekšā. Un, ak vai, kā tik nav mēģināts ar to tikt galā. Nav izdevies un spēka arī vairs nav.
Bet ikdienā esmu jautra un feina meitene, īsti jau neviens nesapratīs kāpēc tā.
Uz šīs pasaules nekas nav pastāvīgs - arī problēmas un to izraisītās sāpes....
Ja vairs nevar izturēt, tad antidepresanti (lietošana pēc instrukcijas), manuprāt, ir labāks variants par 60, nezināmas izcelsmes "ripām"....
bet diivainaakais, ka pirms 2 nedeelaam sapratu, ka speeju arii pati to izdariit , jo taa vieglaak.
Taa kaa laikam jau katram cilveekam ir slieksnis , cik taalu var nest smagumu.
Un varbuut , ka apkaarteejiem tomeer ir jaameegina nokert katras personas mirklis, kuraa vins nav gatavs taalaak nest.
LŪDZU tā nedariet.!!!
LŪDZU tā nedariet.!!!
...nekad nebiju domājusi,ka es varētu pieņemt tādu lēmumu...šobrīd baudīšu dzīvi,centīšos par to nedomāt...mīlu tevi..
Esi stipra.
Uzticības tālrunis, kur vari vērsties pēc palīdzības krīzes situācijā - 67222922
Paldies tev, ka padalījies ar savu pieredzi! :)
Ja tu esi gatavs par to runāt un pastāstīt sīkāk, tad es labprāt saņemtu no tevis vēstuli (sazināties var caur redakciju vai sadaļu "jautā sievietei") un parunātu par iespēju tavu stāstu uzrakstīt publicēšanai. :)
Nata
P.S. vai vairi vismaz aptuveni izstāstīt kas bija par iemeslu tam visam? sievietes? mīlestība? krāpšaana? es vnk. nevaru iedomāties kāpēc tik ļoti ienīst šo dzīvi, ja tev ir ok attiecību joma un finansiālā... pie tam cik noprotu tev arī ar draugiem nav problēmu...
Jau ilgu laiku nebiju par šo tēmu domājis vai ar kādu par to runājis, vienkārši sagribējās padalīties ar savu pieredzi.
Pirms kāda gada es pats vairākkārt veicu pašnāvības mēģinājumu. Tobrīd man bija 24 gadi. Bija iestājies dzīves panikums (problēmas, ko gan šeit negribu apspriets) un kādu dienu aizdomājos līdz pašnāvībai.
Draugi neparko nenojauta. Pēc dabas esmu atklāts cilvēks - atvērts, sabiedrisks. Taču par kaut ko tādu ar draugiem nebiju ne runājis, ne plānojis apspriest. Visiem likās, ka mana dzīve ir ideāla - attiecības, labs darbs utt., un ar kaut ko tādu es arī nearvienu negribēju dalīties - grozi kā gribi, man lēmums, mana darīšana.
Jāatzīst, ka raksta autorei taisnība - jo ilgāk par to domā, jo pašsaprotamāks un pieņemamāks sāk likties risinājums. Taču nav vajadzīgs ilgs laiks, lai domas kļūtu par ideju un ideja par realizāciju.
Biju nolēmis pakārties - risinājums bija vairāk praktisku apsvērumu kopa, ko var realizēt mājas apstākļos. Negribu izklaucīties cinisks, bet tobrīd mani apsvērumi bija aptuveni šādi: vēnu griešana atkrīt - var neizdoties, ja nepareizi griež vēnas, pie tam liela ķēpa, kad tiktu atrasts.
Ar zāļu pārdozēšanu - arī likās nedrošs variants - ja īsti nepārzini farmaceptisko preparātu sastāvu, grūti izvēlēties nāvīgu devu zāļu.
Ļaut sevi nosist elektrībai - pietiekoši mokpilna nāve, pie tam, ja neizdodas, var palikt kroplis uz mūžu ar pārogļotām kļermeņa daļām, ko amputētu.
Un tad ienāca prātā vienkāršākais risinājums - pakārties.
Sākumā nedaudz biedējoša doma, pie kā ātri apradu. Tiešām - vienkāršs risinājums, veikt var praktisiki jebkur un gandrīz nav jāmokās pie pašas kāršanās.
Protams, ka biju iedomājies gan par draugiem, gan vecākiem, pirms pašnāvības mēģinājuma. Taču tobrīd citu risinājumu neredzēju, pat likās ka labāk vien būs, ja manis nebūs. Nedaudz šaubījos par to vai tiešām to darīt, bet domās atkal nonācu pie atziņas, ka tā būs labāk, cita ceļa nav.
Drūmi, egoistiski - varbūt, bet šaubos ka kādam citam, kurš jau nolēmis veikt pašnāvību, galvā ir citas, dziļi gaišas un optimistiskas domas.
Būdams praktisks cilvēls, dabūt virvi un uzsiet cilpu - tā nebija diža problēma. Piekāru cilpu, izplānoju uz kā pakāpšos, cik jābūt garai auklai, lai karājoties neskartos kājas pie zemes, tas viss nāca ātri. Un tad sekoja grūtākā daļa. Atceros, ka kādas desmit, varbūt divdesmit minūtes stāvēju un prātoju - darīt vai nedarīt, līdz beidzot saņēmu dūšu un mēģināju pakārties.
Sāpju praktiski nebija - kādu brīdi spiedoša sajūta ap kaklu, atceros, ka nevarēju vairs ievilkt gaisu, tad viss sāka migloties un diži vairāk neko arī neatceros.
Pēc minūtēm desmit pamodos ar šausmīgi sāpošu galvu - virve acīmredzot nebija izturējusi manu svaru, pārplīsusi un es krītot pamatīgi atsitis galvu pret grīdu.
Ar to viss vēl nebija galā - tobrīd likās ka atpakaļ ceļa vairs nav - ja jau ir tikts tik tālu - jānoved līdz galam. Tika sameklēta drošāka aukla, turpināju pašnāvības mēģinājumu. Šoreiz gan vairāk laika aizgāja līdz sadūšojos atkārtot.
Ironiski, bet neizdevās arī ar otro reizi - nebija problēmu ne ar virvi, ne mezglu, šoreiz aplūza metāla āķis, pie kura bija piesieta cilpa. Ar otro piegājienu gan es paspēju krītot pārsist galvu.
Ja neizdevās ar divām reizēm, nolēmu tālāk neturpināt. Nēsmu ticīgs, bet sāku prātot ka varbūt dzīvē vēl ir kāds mērķis, kura dēļ tomēr kāda augstāka vara, kas man neļauj nomirt.
Pie ārsa toreiz neaizdevos, lai sašūtu pārsisto galvu, pats sadziedēju, jo kamēr tā mēģināju kārties, biju paspējis pamatīgi nobrāzt kaklu ap cilpas vietu un man nevajadzēja liekus jautājumus no ārsta puses.
Kādu pus mēnesi vēlāk, kad pašnāvnieciskas domas jau galīgi bija pārgājušas, papļāpāju ar draugu un izstāstīju kādas muļķības gandrīz sadarīju. Tā nebija ne lielība, ne drauga iežēlināšana, vienkārši viņš bija tuvs draugs, kuram bieži atklāti mēdzām izrunāties. Ar viņu bija viegli arī tāpēc, ka zināju, ka tālāk par viņu mūsu saruna nenonāks.
Pats dīvainākais, ka pirms es vēl mēģināju sastrādāt muļķības, šāda doma - parunāt ar draugu, likās pilnībā nepieņemama. Ne ģimene, ne draugi to tā arī neuzzināja un neuzzinās un noteikti tuvākajā laikā neplānoju neko tādu atkārtot.
Esmu sapratis, ka lai cik slikti iet, var iet vēl sliktāk, ja zūd vēlēšanās dzīvot, tad daru to vismaz to tuvāko dēļ, kuriem esmu visvairāk vajadzīgs un kuriem varu palīdzēt.
Nenoliegšu - arī pēc tam ir bijušas līdzīgas domas, bet līdz pašnāvības mēģinājumam tās vairs nav aizgājušas.
Lasot sariesās asaras. Tajā brīdī, kad pieņēmu lēmumu es zināju, kas būs ar ģimenes locekļiem un draugiem, taču manas sāpes bija tik stipras, ka man bija pat grūti domāt par to, kā justos viņi. Zināju tikai to, ka priecīgi viņi nebūs.
esmu sapratis, ka pašnāvība nav izeja. ceru, ka vairāk nenonākšu situācijās, kad jārij tabletes.
Labāk iedzeršu ar draugiem un lūgšu palīdzību. Tomēr, lai kā arī gribās būt īstam vīrietim un ar visu tikt galā pašam, reizēm jāpārkāpj sev pāri, lai izdzīvotu.
Lai gan katrs gadijums ir individuāls..