| Maniakāli depresīvā slimība - Hipomānija un mānija |
| Psiholoģija |
| Autors: Natally |
| Trešdiena, 03 decembris 2008 04:08 |
|
Mērenāku mānijas stāvokli apzīmē par Hipomāniju. Indivīds zināmā mērā kontrolē savu garastāvokļa pacilātību un domu aktivitāti. Hipomāni īsāku brīdi var radīt patīkamu noskaņojumu, bet pēc kāda laika viņus uzskata par neciešamiem. Nemitīga labvēlība, tieksme pēc sociāliem kontaktiem, sakāpināta uzvedība - kā no šampanieša un dzīves krāšņuma apskurbušie - sākumā izraisa noskaņojuma paaugstināšanos arī apkārtējos. Taču ar laiku situācija praktiski kļūst mokoša, jo hipomāni parasti dodas gulēt vēlu un aktivitātes pilns mostas pulksten 4 - 5 no rīta. Traucējoša ir arī viņa nespēja koncentrēties un būt nopietnam.
Hipomāns pats jūtas veselāks nekā jebkad savā dzīvē un viegli iekaist, ja viņam iesaka lietot medikamentus vai ārstēties slimnīcā. Dziedāt pie sevis uz ielas, rakstīt mīlestības vēstules vairākām personām vienlaikus (liela devīguma sajūta), bez šaubīšanās ielaisties dažādos darījumos, rīkoties ar plašiem žestiem ikdienas dzīvē - tā ir Hipomāna uzvedība, kas sociāli apgrūtina. Tā viena pati var radīt tai sekojošu nomāktību, kad notiek „lielā tīrīšana" - sevis analīze. Hipomānijas fāze var pāriet īstā mānijā, bet tā var iestāties arī bez hipomānija. Dziļa un pilnīga maniakāla psihoze atstāj stipri slimīgas novirzes iespaidu. Psihozē parasti saskatāmi šādi simptomi:
Mānija kā noliegta depresija Diezin vai pilnīgi attīstītai mānijai varētu būt tikai psiholoģisks izskaidrojums. Stāvoklis atgādina akūtu saindēšanos ar amfetamīnu vai citādi bioloģiski traucētu garīgo bremžu mehānismu. Bez ārstēšanas stāvoklis var ilgt vairākas nedēļas un pat mēnešus. Hipomānijas vieglākās stadijas, tāpat mānijas stāvokļus, kas ilgst mazāk par nedēļu, nereti pamatoti var tulkot kā noliegtu depresiju. Psiholoģiskie faktori fonā bieži mēdz būt skaidri redzami, un stāvoklis tādējādi klasificējams par hipomānisku vai mānisku reakciju. To izraisa sēru, zaudējuma vai separācijas (atdalīšanas, šķiršanas) noliegums. Nolieguma izpausmei, savukārt, var būt gan psiholoģiski, gan ģenētiski/bioloģiski cēloņi. Piemērs: 65 gadus vecam, agrāk psihiski veselam vīrietim izmeklēšanā ar narkozi konstatēja tūpļa zarnas audzēju. Pirms izmeklēšanas viņš ar iespējamo diagnozi nebija iepazīstināts, jo likās, ka ir tikai hemoroīdu asiņošana. Kad vīrietis atmodās no narkozes, ķirurgs viņam pateica, ka zarnā konstatēts vēzis. Dienu vēlāk pacients izrādīja stipru, možuma pilnu nemieru un pieprasīja, lai viņu no slimnīcas izraksta. Viņš dziedāja, svilpoja un bija pacilātā noskaņojumā. Kad ieradās psihiatrs, vīrietis iekais un tikko bija piedabūjams ieklausīties jautājumos. Kad viņam prasīja, kas noticis, pacients sāka slavēt ķirurgu, nosauca to par „Zviedrijas labāko ārstu" un sacīja, ka lieliskais mediķis izārstējis viņa sarežģīto hemoroīdu saslimšanu. Vēl vīrietis apgalvo, ka tagad esot vesels un vēloties uzgleznot dažas gleznas (viņš bija mākslinieks amatieris) un uzdāvināt ķirurgam kā pateicību par sekmīgo ārstēšanu. Tas arī esot iemesls, kāpēc viņš vēloties nekavējoties izrakstīties no slimnīcas. Uz jautājumu, kāda operācija viņam veikta, vīrietis pacēla balsi un dusmīgi atkliedza, ka tie bijuši hemoroīdi, kas pilnīgi izārstēti. Pēc tam pacients atkal atguva savu priecīgo garastāvokli, atsveicinājās un trallinādams izgāja pa durvīm.
Resurss: Juhans Kulbergs „ Dinamiskā psihiatrija" |

Mēs pirmās psiholoģiskās traumas gūstam jau dzemdībās, zīdaiņa vecumā, bērnībā utt... To izpausmes var būt dažādas - vienam tā būs viegla neiroze, otram pamatīgas problēmas.
* Tu droši vien runā par Bumbastiku, runājot par atklātību?!
Manuprāt, ja cilvēkam ir kas sakāms, tad viņam tas ir jāsaka! Tieši apspiestas emocijas utt. ir tas, kas var radīt problēmas turpmākajā dzīvē, runājot par psiholoģisko veselību.
Tā kā es varu tikai mudināt būt atklātiem un neapspiest savas emocijas.
Un interneta vide, starpcitu, ir ideāla vieta, lai "Izlādētos" un pateiktu to, kas sakrājies, tajā pašā laikā paliekot anonīmam.
Laikam zinu, par ko jaaraksta naakoshais raksts! :p :D
Tas laikam tagad tā aktuāli, jo zinu vienu meiteni, kurai tā pat bija. Sākumā bija aizdomas par šizofrēniju