Vīrieši.lv

Vārds "narcistisks" radies no grieķu mīta par Narcisu(Narkissos), kas, iemīlējies savā attēlā, nespēja pārtraukt tā apbrīnošanu ūdensspogulī, tādēļ pamazām izdila un nomira.

Narcistisku personību raksturo paradoksāla šķelšanās starp diviem pretējiem poliem. Viens no tiem ir milzīgs, bet otrs - naida un sarūgtinājumu pilns. Lieliskajam paštēlam nepieciešami pastāvīgi iekšēji un ārēji apliecinājumi, lai spētu pretoties negatīvajam. Apkārtējie notikumi un cilvēki tiek vai nu idealizēti, vai pārmērīgi nonievāti. Pozitīvo paštēlu uzlabo ārēji panākumi, bet tas var arī notikt, idealizētas vai spēcīgas personas "iemiesojot" psiholoģiski vai seksuāli.

Ja ideja, rīcība vai cilvēks vairs Nerada narcistisku paštēla papildinājumu, to sāk nicināt. Cilvēkiem, kam raksturīgas tādas problēmas, mēdz būt dažādas spējas un talanti, un reizēm viņiem piemīt īpašs starojums, parasti arī fiziska pievilcība. Spēcīgā mērķtiecība palīdz daudz sasniegt savā jomā. Viņus mēdz uzskatīt par laimīgiem, jo sociāli panākumi parasti tiek pielīdzināti psihiskai veselībai. Neveselību piedēvē tiem, kas no šiem cilvēkiem atkarīgi: dzīvesbiedriem, bērniem, līdzstrādniekiem. Pēdējiem ir grūti, jo tos nemēdz uzskatīt par personībām, bet par papildinājumu pirmajam, par viņu vajadzību apmierinātājiem. Tie, kas šim uzdevumam vairs neder, tiek noraidīti. Lielas personības ēnā ir grūti saglabāt veselu, spēcīgu pašapziņu.(netiek apgalvots, ka visas "lielās personības" ir narcistiskas!)

Dažas narcistiskas personas tērpjas skrandās, un pilsoniskās aprindās tādas nemēdz dēvēt par "veiksmīgām". Tomēr viņu paštēlā un apkārtnes vērtējumā ir tikpat daudz grandiozitātes un nicinājuma. Šie cilvēki mēdz ap sevi pulcināt domubiedrus un nereti iesaistās reliģiozās sektās, lai rastu apliecinājumu savam grandiozajam paštēlam.* Citi, apslāpējot naidu un nicinājumu, pilda kādu pakalpiņa lomu, bet slepenībā turpina būvēt sapņu pilis.

Narcistiskas personas slēpj no citiem savas sirdsapziņas lielo elastību, kas atvieglo dubulto grāmatvedību. Vārdos tiek apliecināts augsts morāles līmenis, taču darbi tam neatbilst. Arī sirdsapziņa klusē, lai gan tuviniekiem radīto grūtību dēļ vismaz vecumā varētu sagaidīt pamatotu vainas izjūtu mošanos. Tās biežāk rod izpausmi kā vispārēja mazvērtības izjūta un kauns, nevis saistās ar kādu konkrētu rīcību.

Daudzi dzīvo nemitīgās bailēs, ka varētu atklāties viņu iekšējas tukšums. Tas jāpiepilda ar citu cilvēku apbrīnu, mīlestību un ar nozīmīgiem pārdzīvojumiem, - izmantojot visus iespējamos paņēmienus.

Grandiozā "labā" daļa aizsedz ļauno un rada pret to aizsardzību, jo tajā ietilpst paštēli, par ko jākaunas, ka ir mazvērtīgi vai pauž primitīvas dusmas. Neakceptējamo daļu pastāvīgi apdraud ārēja un iekšēja atmaskošana, to pūlas noslēpt, bet grandiozo paštēlu spēcināt ar ārējiem pierādījumiem. Ja pašvērtējums apdraudēts un ārējie apstākļi piemēroti savaldības zaudēšanai, dziļumā slēptais un uzkrātais niknums tomēr mēdz izlauzties. Pēkšņa vardarbība, piemēram, var notikt erotiska aizvainojuma dēļ. Tomēr pārsvarā impulsa savaldīšana ir pietiekami laba.

Kā veidojas neīstais paštēls

• Bērns, iespējams, mazotnē bijis atkarīgs no ilgstoši slima vai depresīva vecāka, kas nav spējis par viņu pietiekami rūpēties. Bērnam tad mēdz būt izdevīgi attīstīt kādas kompensējošas īpašības, lai slimo vai nu mierinātu, vai pievērstu sev vairāk uzmanības. Bērna spontānās vajadzības un ilgas pēc mātes tiek noliegtas un vienlaikus sašķeltas, un ievietotas ļaunajos paštēlos.
• Mātes zaudējums agrā bērnībā arī mēdz veicināt atzinības meklēšanu ārpusē. Ja vecākiem nav citu piemērotu aizstājēju, dziļākās iekšējās vajadzības paliek neapmierinātas.
• Viens no vecākiem varbūt ir izteikti narcistisks un uzteic vienīgi tās bērna īpašības, kas papildina viņa pašapziņu. Tā var būt apdāvinātības, radošas spējas, skaistums, jautrība. Tāds bērns kļūst par tēva vai mātes narcistisko turpinājumu, par t.s. pašobjektu**. Šāda loma bērnam ir vilinoša, jo tā viņš kļūst par neaizvietojamu, par spēka un prieka avotu vecākiem. Tas nozīmē, ka bērna paša personība paliek novārtā. Lomai nostiprinoties, pakāpeniski veidojas neīsts, ar grandiozām īpašībām apveltīts paštēls.
• Bērns, kam ir kādas īpašas spējas vai talants, to vai nu veido klusībā, vai arī izrāda apkārtējiem. Vecāki, būdami bērna "īpašnieki", ar viņu papildina savu nedrošo paštēlu, un bērns tā izjūt savu nozīmīgumu. Ja vecāki šādu kontaktu uz kādu brīdi pārtrauc, bērns jūtas tīši atstumts. Viņš izjūt dziļāku nepieciešamību pēc tā, lai mīlestība būtu nesavtīga un viņš tiktu novērēts un atzīts neatkarīgi no nopelniem, lai viņš varētu justies kā personība, taču šī nepieciešamība tiek noraidīta. Patiesais, dziļi esošais "Pats" kļūst par šo sāpju nesēju, tiek sašķelts un noliegts, tomēr tā iedarbības spēks tādēļ nemazinās.

*Piemērs: Pēra Lāgerkvista romāns "Punduris"
**Piemērs: tēva idealizētā meita S. Lāgerlēvas romānā "Portugāles ķēniņš"

Var īpaši atzīmēt trīs mehānismus, kā veidojas narcistiskā personība:
1. «Narcistiskais ievainojums» (vai «narcistiskā trauma»). Tādu cilvēku dzīvesstāstā bieži var konstatēt agrīnu tuvu attiecību pārraušanu ar nozīmīgiem pieaugušajiem vai savu emocionālu atstumšanu. Šādi cilvēki pietiekami labi komunicējas, daudz ko sasniedz, bet nespēj to izmantot, ir principiāli nepiesātināmi. Un no tā arī top skaidra viņiem raksturīgā, nemitīgā nepieciešamība pēc sasniegumiem. Vēl viena spilgta šādu cilvēku īpatnība, kas ir agrīnas emocionālas šķiršanās sekas - apsteidzošais atstumšanas mehānism. Tā kā ir izveidojusies pieredze, ka jebkuras tuvas attiecības varētu būt potenciāli traumējošas, viņiem piemīt tendence pamest citus cilvēkus, pirms ir izveidojusies bīstama tuvība. Starp citu, daudzi pētnieki, kuri pasvītrojuši primārās pieķeršanās lomu, narcismu saprata kā agrīnas vilšanās savstarpējo attiecību kompensāciju.

2. «Narcistiskais paplašinājums» («vientuļā brīnumbērna» fenomens, vairāk pazīstams pedagoģijas literatūrā). Šis mehānims raksturīgs «pārlieku» labiem un paklausīgiem bērniem, kas jau agri daudz ko sasniedz. Bērns cenšas saņemt vecāku mīlestību caur sasniegumiem, slavu, «palielinoties», «paplašinoties» vecāku gaidu virzienā. Tiešs, cilvēcisks kontakts tiek nomainīts ar slavu. Par bērnu priecājas tikai tad, kad viņš skaita dzejoļus, dejo, ir veiksmīgs, izcils utt. Turklāt vecākus interesē tikai bērna pilnība, bet ne viņa jūtas, viņa iekšējā pasaule. Vecāki tīksminās paši par savu atspulgu bērnā, zaudējot patieso kontaktu arviņu. («Kaut arī es neesmu nopelnījis sev dzīvokli, bet mans dēls kļūs par miljonāru» vai «es neiemācījos dejot, bet mana meita būs balerīna» utt.) Neapšaubāmi, katrs bērns kaut kādā līmenī no savu vecāku puses tiek aplūkots kā narcistisks paplašinājums. Problēma ir attiecību pakāpe un balanss, t.i., vai bērns iemanto uzmanību neatkarīgi no tā, vai viņš atbilst vecāku mērķiem.

To fenomenu, ko šobrīd dēvē par indigo bērniem (pēdējā laikā populāros izdevumos aprakstīts it kā pilnīgi jauns cilvēku tips ar īpašām spējām, kas esot radušās cilvēka evolūcijas gaitā), drīzāk gan var pieskaitīt tikai pūļveida narcistiskā paplašinājuma efektam, kas tiek izprovocēts ar pārlieku lielu bērna vērtības kultu. Tāda nedabiska attieksme pret bērniem, kuriem tiek radīti paradīzei pielīdzināmi apstākļi, provocē narcistiskā tipa saskarsmes traucējumus ar apkārtējo pasauli. Vecāki cēlas idejas vārdā cenšas veidot savu bērnu dzīvi labāku nekā tā bijusi pašiem, dzenas pēc savas dzīves personīgā deficīta kompensācijas, līdzīgi kā Narciss, bērnā saskatot vairāk paši sevi, nevis reālo cilvēku. Tādējādi nododot savam bērnam analoģiskas narcistiskas iemaņas.

3. Pusaudža vecums var sekmēt narcisma nostiprināšanos tādos gadījumos, ja pusaudzim ir iespēja atbalstu gūt tikai pašam pie sevis. Pusaudžiem parasti raksturīga tiekšanās pēc atzinības un panākumiem, grūtības pieņemt neveiksmes un kritiku. Ja apkārtējie pusaudzim glaimo («Tu nospēlēji patiešām izcili!»), tas veicina neadekvātu sevis uztveri. Noderīgāk būtu neveiksmju gadījumā palīdzēt saprast: «Jā, tas tev tiešām neizdevās sevišķi labi, bet tā nav katastrofa.» Glaimi ir kontroles, nevis mīlestības veids. Iespējams, ka adekvātāka bērna audzināšana būtu ar mīlestību un uzticību, bet ne kontroli."

Kad varenība sabrūk

Apstākļos, kad narcistiskā personība tiek izaicināta vai aizvainota, mēdz attīstīties depresīvi, psihotiski vai sarežģīti psihosomātiski stāvokļi.

Novecošana ir izaicinājums ikvienam cilvēkam, bet narcistiskai personai tā var būt liktenīga. Pievilcība mazinās, un, šķiet, ka no dzīves vairs nekas labs vairs nav sagaidāms, tādēļ var notikt dažādas izmisīgas rīcības. Kāds varbūt pārtrauc līdzšinējās attiecības vai arī sāk dzīvot jaunās - destruktīvās. Vecumu pilda depresīvs sarūgtinājums par zaudējumiem, kas ir neizbēgami šim laikam. Var izpauties nenovīdība pret jaunajiem, jo viņiem pieder tas, ko pats vairs nespēj atgūt.

Kad grandiozitāte sabrūk

Brieduma gadiem beidzoties un reizēm jau pirms tam arvien grūtāk kļūst īstenot iekšējo draudīgā ļaunuma nomākšanu.Novecošanās pazīmes vairs neizdodas noslēpt un viss kopā ievaino grandiozo paštēlu, kas vairs neaizsedz un nelīdzsvaro tā ļauno daļu. Tā var izlauzties sprādzienveidā. Grandiozais tēls nav glābjams, un draudi, šķiet, nāk no ārpuses, no ļaunajiem sāncenšiem. Var sākties depresija, iespējams, ar psihotiskām iezīmēm un noteikti ar lielu pašnāvības risku.

Narcistiskas personas pie ārsta parasti ierodas pieaugoša naidīguma, sarūgtinājuma un vientulības dēļ. Tas notiek ap 40 - 50 gadiem vai vēlāk. Novecošana šīm personām ir mokoša, apskaužot gan savu bijušo, gan citu cilvēku jaunību izmisumā par savu iekšējo vienaldzību un vēsumu.

Resurss:

• Juhans Kulbergs "Dinamiskā psihiatrija"
• "Psiholoģijas Pasaule" 2004. gada decembra numurs