Vīrieši.lv

Piektdienas vakarā sēdēdama I love you barā un laiski spēlēdama tradicionālo spēli cirks, ik pa brīdim pati pie sevi nošķobījos un norūcos. Tam par iemeslu bija pāris puišu, kas skaļi komunicēja pa visu bāru izmantodami tā saucamo „mātes valodiņu".

Pašai pār lūpu jau man arī ik pa brīdim nāk kāds sulīgāks vārdiņš, jo īpaši, ja notikusi kāda ķeza vai lietas nu nekādīgi nevedas, taču tipiskāko lamuvārdu frāžu atkārtošana gluži mantras ritmā mani tomēr nomulsināja un lika šo tēmu mazliet pārdomāt. Kad tad un vai  pienāca tas brīdis, kad par stilu kļuva lamāties?

Ja nemaldos, vēl 19. gs., visu vīriešu etalons bija džentelmenis - saposies, sasmaržojies, bezgala elegants un ar izkoptu valodu, un, jāsaka, ironiskiem apvainojumiem pilns, ja nu rodas vajadzība, taču lamāšanās neskaitījās labais tonis. Savukārt mūsdienās šis tēls ir mainījies, joprojām sakopies un stilīgs, taču lamuvārdi jau šķiet drīzāk piederas pie stila, nevis bezstila.

Vai to visu varētu saistīti ar sliktā puiša tēlu? Jo tie jau it kā meitenēm patīk vislabāk, tātad loģiski, ka ar piparotiem izteicieniem viņu priekšā varētu paspīdēt. Taču arī nē, jo es sevi pierakstu pie parastām meitenēm, taču šo čaļu virzienā es pat piespiedu kārtā nespētu raidīt ieinteresētu skatienus.

Nāksies vien atzīt puiši, paši sevi esat ieradinājuši tādus vārdus izmantot savā barā tusējoties vai nu ieraduma pēc vai nu cenšoties atstāt par sevi iespaidu, taču, es ļoti ceru, tas tomēr nav kļuvis par jūsu stilu - jo meitenēm, bļ**, tādi čaļi, bļ**, nepatīk bļ**!