Vīrieši.lv

Jautājums: Sveiciāti, vēlējos palūgt padomu, jeb vienkārši izkratīt sirdi, nezinu, neticu, ka, kāds man varētu sniegt kādu padomu šajā gadījumā, ja līdz šim to neviens nav spējis...

Lai visiem viss būtu skaidrs, sākšu visu no paša, paša sākuma... 
Tātad, tas bija 5 gadus atpakaļ. Es satiku kādu meiteni, kura man toreiz pat tā īsti neinteresēja... vienkārši mēs atradāmies vienā pasākumā un tas arī bija viss. Tajā pasākumā viņas draudzene pierunāja mūs aiziet padejot, nu tā kā savedēja... :D Mes tik pasmējāmies un aizgājām padejojām.... Neko daudz tajā vakarā mēs nerunājām, bijām taču gandrīz sveši un abi diezgan kautrīgi...

Nākamo reizi mēs tikāmies atkal kādā pasākumā pēc vairāk, kā mēneša. Tad es viņu sāku vērot, viņas uzvedību, viņas kustības, viņas runasveidu un, diemžēl, tieši tajā vakarā man viņa nenormāli iepatikās... Vairākas reizes es viņu aicināju uz randiņiem, bet nemācēju parādīt, ka viņa man dikti simpatizē...

Viņa ar mani uz randiņiem devās, bet vairāk tikai kā draugi. 
Toreiz vēl bijām pavisam jauniņi, viņai 14, man 18... Es gribēju uzsākt kādas attiecības, bet biju pārāk kautrīgs, baidījos vienmēr no atteikuma... tā nu toreiz mums nekā nesanāca, es pārvācos uz citu pilsētu darba dēļ un viņu nemaz vairs nesatiku, bet vienmēr domāju par viņu... Pēc pus gada es atgriezos un redzēju viņu kopā ar citu jau... Tas ļoti sāpēja, mēs gan vēl sarakstījāmies, viņa mani uztvēra, kā ļoti labu draugu un neko vairāk... :(

Ai, ai, ai vēl tagad atceros, kā tas sāpēja, cik tas ļoti, ļoti sāpēja toreiz... :( 
Tad nu samierinājos ar to un kādu laiku nelikos ne ziņas par viņu, centos aizmirst... Bet pēc vel pāris mēnešiem viņa pati man sāka atkal rakstīt. Likās, ka es viņai interesēju, bet es dzīvoju citur un reti mums sanāca tikties. Toreiz nekādas liekas cerības neloloju un pārvācos uz ārzemēm, lai aizmirstu visu un sāktu dzīvot citu dzīvi...

Nodzīvoju mēnesi Īrijā un atkal viņa sāka rakstīt, mēs sarakstījāmies, bet, ka draugi tikai un es uzzināju, ka arī viņa ir Īrijā pie tam, ne tikai tajā pašā Valstī, ne tikai tajā pašā pilsētā, bet pat blakus rajonā... :o

Es no sākuma nesapratu, kāpēc viņa ir tur... :D es pat neticēju... :D 
Pēc tam viņa man pastāstīja, ka ir satikusi puisi, kurš arī šeit dzīvo un strādā un viņš ir aicinājis ciemos, un, ka, laikam, pārvākšoties pie viņa pavisam drīzumā. Toreiz mana sirds salūza... Es joprojām viņai neteicu, ka man viņa interesē vairāk, kā draugs... es vienkārši vairāk nerakstīju viņai, lai arī man par viņu bija jādomā...

Nu tagad pagājuša gada jūnijā  es nolēmu viņai aizrakstīt, tikai, kā draugs, es domāju, ka esmu jau ticis tam pāri, lai arī visus šos trīs gadus, kurus mēs nesarakstījāmies es tomēr visu laiku domāju par viņu, visu laiku... Man nebija pilnīgi nevienas meitenes, mani neinteresēja neviena, tikai viņa...

Tātad, es uzrakstīju un mes atkal sākām sarakstīties, mēs sarakstījāmies ar ļoti garām vēstulēm un caurām dienām sēdējām pie pc un sarakstījāmies. Es visu laiku ceļoju pa pasauli un tieši, kad biju Īrijā, vina bija Latvijā, kad biju Latvijā, vina bija Īrijā... mums nesanāca tikties, lai arī abi vēlējāmies... Tad nu tā līdz oktobrim mums viss turpinājās, līdz oktobrī beidzot mēs satikāmies... Viņai joprojām Īrijā bija draugs, bet mēs ar viņu tikāmies un daudz runājām. Jutāmies ļoti labi kopā... Es atkal iemīlējos no jauna, un šoreiz briesmīgi daudz  spēcīgāk... mēs tikāmies katru dienu, pavadījām ļoti daudz laika kopā, līdz novembrī viņai bija jābrauc ciemos pie sava puiša atkal. Viņa teica, ka biļetes jau nopirktas un jābrauc ir, bet teica, ka vēlas viņu pamest un palikt ar mani. Kad viņa aizbrauca, viņa atbrauca atpakaļ un teica, ka nevarēja viņu pamest un tomēr grib palikt ar viņu...

Toreiz es to pieņēmu, sapratu, ka tomēr viņi bija 3 gadus kopā un laikam jau mums bija tikai aizraušanas, bet pēc kāda laika viņa pati atkal man uzrakstīja, mēs atkal satikāmies, kā parasti draugi, līdz atkal pieķērām jau sevi, ka skūpstījāmies un nevarējām viens bez otra...

Tad decembri nolēmu, ka man jābrauc uz ārzemēm meklēt atkal darbu, lai es varētu viņu nodrošināt un mēs varētu sākt kopīgu, jaunu, skaistu dzīvi. kad biju lidosta, pirms kāpu lidmašīnā viņa man atsūtīja sms, "es beidzot saņēmos un to izdarīju, gribu tikai Tevi, es pametu viņu, saņēmos, piezvanīju un pateicu, ka viss cauri... "

Es biju tik laimīgs, kā nekad, es jutos, ka būtu pats laimīgākais cilvēks pasaulē.. es biju septītajās debesīs...

Mēs vēl daudz sarakstījāmies pēc tam pie pc un ar sms, bet pēc 2 nedēļām jutu, ka viņa paliek vēsa. Jautāju, vai kaut kas nav kārtībā. Viņa atkal bija izlīgusi ar savu puisi un man pateica, ka viss cauri... Toreiz es momentā atlidoju mājās, tieši ziemassvētku vakarā biju mājās, aizbraucu pie viņas un aizvedu viņu uz baznīcu, pēc tam uz kafejnīcu uz tējiņu un pavadījām jauku ziemassvētku vakaru, izrunājām visu un es teicu, ka neesmu dusmīgs, ka saprotu, ka lai jau iet... Lai gan pats tajā brīdī jutos salauzts...

Pēc pāris dienām piedāvāju viņai pavadīt jauno gadu kopā, viņa neatteica... :)

Neilgi pēc jaunā gada mēs pirmo reizi tikai pārgulējām, mēs jau skaitījāmies it kā oficiāli kopā, bet te pēkšņi viņai savajadzējās atkal pie bijušā puiša. Viņa vēlējoties šķirties, bet neesot varējusi to izdarīt telefoniski, tādēļ viņa gribēja braukt un izrunāties un paskaidrot, ka viņiem viss cauri. Toreiz es viņai ticēju, palaidu, bet pēc pāris dienām jutu, ka interese pret mani viņai ir zudusi, atgriežoties viņa man godīgi pateica, ka nav varējusi no viņa šķirties, bet ar laiku to izdarīšot, ka vienkārši neesot saņēmusies, vina man atzina, ka ir pārgulējusi ar viņu...

Un tad mani sāka mocīt vislielākās mokas. Šī neziņa, ka viņa man saka, ka mīl mani, bet tajā pat laikā no viņa nešķiras, es nesapratu, kas notiek... kādēļ tā. Tas turpinājās vēl mēnesi, līdz es paņēmu un nosūtīju viņas puisim mūsu bildes, gribēju lai tas beidzot beigtos. visss... Diemžēl tā bija mana kļūda, jo tovakar viņa palika pie manis un es ienācu istabā un ieraudzīju viņu stāvam pie loga ar telefonu pie auss un raudam tā, ka ievilkt elpu nespēja. Es uzreiz sapratu, ka esmu izdarījis ko briesmīgu, es nebiju domājis, ka viņš viņai bija tik svarīgs, pati taču visu laiku teica, ka grib šķirties, bet nezina kā... viņa mani ienīda toreiz... bet pēc pāris dienām mēs satikāmies, es palūdzu viņai, lai iznāk ar mani pastaigāties, viņa iznāca un es viņai paskaidroju, ka loti nožēloju nodarīto, ka saprotu, ka tas viņai bijis ļoti sāpīgi, es no sirds atvainojos, es to no sirds nožēloju... Viņa man teica, ka puisis viņai ir piedevis, ka viņa teikusi viņam, ka tas bildes bijis tik viens vakars, beigas ari es tam puisim uzrakstīju, palūdzu, lai piedod viņai, ka starp mums nav nekas bijis - tikai viens vakars, kas bildēs redzams... 

Puisis viņai piedeva un nopirka biļeti pie sevis, bet Viņa tomēr beigās viņam pateica, ka vēlas palikt kopa ar mani. Man toreiz notika nelaimes gadījums un es nākamajā dienā gulēju slimnīcā, nepaspēju nemaz saņemt no viņas zinu, ka ir izlēmusi, ka vēlas palikt kopa ar mani... pēc divām nedēļām es atguvos, iznācu no slimnīcas un mums kopā atkal viss bija ļoti skaisti... Kādu laiku...

Pagāja vēl divas nedēļas un viņa sāka skumt pēc viņa, man atkal nācās aizbraukt uz ārzemēm strādat un tagad jau visu laiku jūtu to, ka viņas interese vairāk ir vērsta pret viņu. Viņa man pat godīgi ir teikusi, ka raksta viņam ,ka vēlas, lai viņš piedotu, bet, kad viņš ir gatavs piedot, tad viņu atkal māc šaubas vai vēlas atpakaļ... Un tas ir neizturami, es reizēm pat esmu lūdzis dievinu, lai ļauj man viņu nemīlēt tik ļoti, jo es jūtos ļoti vājš. Viņa man atklāti pasaka, ka vēlas atgriezties pie viņa, viņa man saka, ka tādi kš viņš ir retums, ka ar viņu piedzīvojusi vislabākos mirkļus, bet es to visu klausos un jau pēc 20 minūtēm piedodu viņai tos vārdus... vai kāds var paskaidrot, vai tā ir mīlestība? vai viņa mīl mani? ko viņa jūt? es zinu, ka viņai ir grūti... un kā man rīkoties, lai atgūtu viņas interesi par mani?

Atbilde:

Sveiki!
Izskatās, ka jūties bezspēcīgs, jo netici, ka kāds ir spējīgs tev palīdzēt saprast izveidojušos situāciju. Īpaši tādēļ, ka līdz šim nevienam nav izdevies tev palīdzēt. Tu jūties apbēdināts par to, ka iepazinies ar šo meiteni, jo ar nožēlu saki to, ka viņa tev iepatikās otrajā tikšanās reizē. Kā arī izskatās, ja pats jūties atbildīgs par izveidojušos situāciju, jo kautrības dēļ tev sākotnēji neizdevās parādīt meitenei, ka viņa tevi interesē kā potenciālā partnere. Iespējams, ka atkārtota tikšanās ar meiteni, kad viņai jau bija attiecības ar citu puisi sāpēja tik ļoti, jo tev bija sajūta, ka kāds cits ir ieņēmis tavu vietu. Diemžēl tavu vietu neviens nevar ieņemt, jo tev tādas nebija.

Tu pats minēji, ka tā arī neparādīji meitenei, ka viņa tev patīk un laika gaitā viņa sāka tevi uztvert kā labu draugu. Neskatoties uz to, ka jūs bijāt draugi, tu tomēr cerēji, ka jums izveidosies attiecības un tādēļ bija tik sāpīgi redzēt viņu ar citu vīrieti un vēlāk uzzināt, ka viņa plāno pārvākties dzīvot pie viņa uz Īriju. Īpaši tādēļ, ka pārvācies dzīvot uz citu valsti, lai aizmirstu viņu un pārtrauci saraksti ar viņu, kas liek domāt, ka esi mēģinājis bēgt  no savām jūtām, kuras palika bez atbildes. Tomēr būtiski ir tas, ka tu par šīm sāpēm runā pagātnes formā, kas liek domāt, ka tu neturi ļaunu prātu uz viņu, kas uzskatāmi iezīmējas brīdī, kad pasaki viņai, ka viņa drīkst iet, ja tā vēlas, neskatoties uz to, ka tev nebija viegli to izdarīt. To spēj izdarīt tikai cilvēks, kurš patiesi mīl!

Uzrakstot meitenei vēstuli pēc triju gadu pārtraukuma, manuprāt, tu tomēr vēlējies dzirdēt, ka nu varat būt kopā, neskatoties uz to, ka saki, ka šķietami tiki tam visam pāri. Tu pats minēji, ka visus trīs gadus turpināji domāt par viņu un nesatikies ne ar vienu citu.

Izskatās, ka tu meklē attaisnojumus meitenes neizlēmībai sakot, ka saproti, ka meitene nevarēja tā vienkārši pamest cilvēku ar, kuru bija 3 gadus ilgas attiecības, neskatoties uz to, ka pirms aizbraukšanas viņa skaidri zināja, ka vēlas palikt ar tevi. Pēc tam, kad viņa atkal uzradās, tu atkal viņu sagaidīji ar izplestām rokām un devies darba meklējumos ārzemēs, lai spētu nodrošināt viņu. Vai tev neliekas, ka jūtas ir vienpusējas? Ka viņa uzrodas, kad pati to vēlas un aiziet, tieši tāpat?

Man rodas sajūta, ka meitenei ir grūti sadzīvot ar to, ka viņas puisis ir ārzemēs un viņiem nav regulāras iespējas tikties. Ir pavisam normāli, ka cilvēks sailgojas pēc maiguma un mīlestības. Vēlas to saņemt ne tikai verbāli pa telefonu, bet arī sajust fiziski. Te nu ir tava loma šajā izrādē – kad meitenei ir nepieciešama mīlestība un maigums, tad viņa atkal ienāk tavā dzīvē taurēm skanot. Kad emocionāli ir pabarota, tad viņa atkal aiziet. Te pat runa nav par to, ka viņa to dara apzināti.

Izskatās, ka viņai tiešām uz to laika posmu, kad esat kopā rodas maigas jūtas pret tevi un viņa ir gatava šo tuvību iemainīt pret ilgstošām attiecībām, tomēr šķiet, ka viņā paralēli norisinās smags iekšējs konflikts un viņa nespēj izšķirties, ko viņa īsti vēlas. Te nu ir jāsaprot, ka iespējams šīs jūtas, kas viņā rodas nav jūtas pret tevi, bet gan jūtas, kas rodas kā reakcija uz to, ka tu sniedz viņai to tuvību, kas viņai ir nepieciešama, jo puisis to nespēj sniegt. Respektīvi viņa saņem no tevis to, kā viņai ikdienā trūkst un emocionāli jūt piepildījumu, kas rodas esot ar tevi ( tu esi kā katalizators) un tieši tādēļ viņā sākas iekšēja cīņa – man ir attiecības un man šis cilvēks ir svarīgs, tomēr man trūkst tā un tā. Te nu ir X, kurš man to visu sniedz un es gribu to visu saņemt arī turpmāk.

Te notiek cīņa starp prātu, kurš skaidri apzinās, ka Īrijā ir mīļotais cilvēks un emocijām, kuras tiek kompensētas pateicoties tev. Jūs ar puisi, savā ziņā, iemiesojat vienu personu – viņš ir viņas vīrietis un tu esi „emocionāla un fiziska tuvība”. Tu esi fiziski pieejams (te runa nav par seksu). Varbūt ir vērts aizdomāties kādēļ viņa nepārtrauca attiecības ar puisi pēc tam, kad viņiem bija sekss, lai gan viņa bija apņēmusies attiecīabs pārtraukt un būt kopā ar tevi? Redzi, ja viņai tiešām būtu patiesas jūtas pret tevi, tad viņa nevarētu tik vienkārši tev pateikt, ka viss ir cauri... Tajā pašā laikā savam puisim viņa nevar vienkārši nosūtīt sms ar tekstu, ka viss ir cauri. Viņa brauc uz Īriju, lai to izdarītu personiski un galu galā tomēr to neizdara.

Izskatās, ka jūs abi esat viņai nepieciešami un viņa nevēlas pamest nevienu no jums, jo jūs abi papildināt viens otru un abi viņai spējat sniegt to, kas viņai ir nepieciešams. Visticamāk, ka viņas puisis spēj viņai sniegt to, ko nespēj sniegt tu un tu, savukārt, sniedz to, ko nespēj sniegt viņas puisis. Tieši tādēļ ir tik grūti izšķirties, jo ir vēlēšanās paturēt abus cilvēkus. Un izskatās, ka neviens no jums nespēj viņu apmierināt  simtprocentīgi, ja reiz šī cīņa un neizlēmība ir tik izteikta un ilgstoša.

Viņas solījumi pamest puisi un atrunas, ka viņai ir nepieciešams laiks īstenībā ir tukši vārdi. Kā tu domā, kādēļ viņai ir tik grūti pamest puisi? Kādēļ viņai ir nepieciešams laiks? Viņa nespēj pateikt nē cilvēkam, kurš viņai ir nozīmīgs! Tu taču pats biji aculiecinieks tam, kā viņa reaģēja, kad izvērtās konflikts ar puisi pēc tam, kad biji nosūtījis viņam bildes.  Turklāt gribu pievērst tavu uzmanību tam, ka viņa puisim meloja, ka tas ir bijis tikai viens vakars, lai glābtu attiecības no kraha. Īstenībā šajos pāris vārdos arī slēpjas visa sūrā patiesība – „tas ir bijis tikai viens vakars”, jeb pārfrāzējot „tas ir bijis tikai īss, nenozīmīgs sakars”.

Kad tu aizrauci prom un vairs nevarēji viņai sniegt to, ko viņa apmierināja būdama ar tevi kopā, tad viņa atkal  „saprata”, ka vēlas atgriezties pie puiša.
Zini... es nevēlos uzņemties atbildību par šīs situācijas iznākumu, tādēļ neieteikšu tev neko konkrētu. Tomēr gribu, lai tu aizdomātos par vienu lietu:  Jā tu viņu mīli un tas ir jūtams viscaur tavai vēstulei gan vārdos, gan tavos darbos, gan tajā, ka spēj viņai piedot, viņu palaist un atkal pieņemt. Tomēr vai tu neesi aizmirsis pašu būtiskāko? Mīlestību uz sevi? Varbūt, ja tu sāksi mīlēt sevi tikpat stipri cik meiteni, tad atbilde, kā risināt šo situāciju ienāks prātā pavisam viegli. Iespējams, ka risinājums būs daudz vienkāršāks kā tagad pat spēj iztēloties.

Ko darīt, lai atgūtu viņu un viņas interesi?

Būšu tieša un, varbūt, pat cietsirdīga, bet es uz šo jautājumu neatbildēšu tikai viena iemesla dēļ – es nevēlos nest atbildību par to, ka tu sevi atkal nostādi kājslauķa pozīcijā.

"Sado - mazohisms seksā ir pieņemams tad, ja abi partneri tam piekrīt – ja viens ir sadists un otrs ir mazohists. Sado - mazohisms kā seksuāla izprieca ir amorāla, ja viens no partneriem šai izpriecai nepiekrīt".
 Gribi tu to pieņemt vai nē, bet šajā situācijā tu pats sevi esi nostādījis upura lomā un izmisīgi alksti nākamā pātagas pēriena pa kailo, iepriekšējo sitienu traumēto un vēl joprojām sulojošo brūču miesu...