Vīrieši.lv

Jautājums: Situācija tāda, ka pēc daudzu gadu kopdzīves sieva sāka dzīvot dubultu dzīvi. Man radās aizdomas, nācās pārkāpt privātuma robežu un guvu pat dokumentālu pierādījumu tam. No vienas puses labi, skaidri zinu ka tas ir bijis, no otras puses, mani tie vārdi vajā kā rēgs. Divus gadus vēl nomocījāmies it kā bērnu dēļ un vēl visādi iegansti bija. Nonācu tik tālu, ka nespēju sievu pat noskūpstīt, nemaz nerunājot par ko citu. Patreiz dzīvojam atsevišķi . Bet jautājums ir tāds kā zināt kad ir piedots un vai ir piedots, vai sāpe vienkārši ir norakta kaut kur ļoti dziļi. Pats sānsoļus neesmu darījis nekad./variet arī neticēt/. Vai tā ir piedošana ar nosacījumu ,, nekad vairs negribu tevi redzēt,, vai piedošana ir tikai tad kad var sākt atkal visu it kā nekas nebūtu bijis. Ir lasīta arī šāda tāda literatūra, bet tā kā autori ir dažādu tautību un pieņemu ka skats uz vienu un to pašu situāciju piemēram ASV un LV var būt pilnīgi atšķirīgs, tad arī viedokļi kas ir piedošana ir dažkārt pilnīgi pretrunīgi.

Tas, ka esi lasījis dažādu literatūru un pieņem varbūtību iet pie psihologa, lai atrisinātu konfliktsituāciju liek noprast, ka šo attiecību saglabāšana tev ir svarīga un tu esi gatavs cīnīties. Tas, ka meklē palīdzību arī norāda uz to, ka vēlies piedot, taču viens pats to nespēj.
Tas, ka uzdod šo jautājumu liek domāt, ka nespēj piedot savai sievai. Ja tu būtu piedevis, tad tu spētu normāli funkcionēt un uzturēt attiecības ar sievu.

Piedot otram cilvēkam nenozīmē aizmirst. Ja tu spēj cilvēku palaist prom neturot uz viņu ļaunu prātu, tad esi piedevis. Un nē, piedot nenozīmē aizmirst un atkal mēģināt veidot attiecības.

Piedošana ir brīvība! Tavas dvēseles brīvība...

Tu saki, ka ir labi, ka esi informēts par to, ka sieva nav bijusi uzticīga. Tajā pašā laikā šī informācija tevi sarūgtina, nomoka un neliek tev mieru, liekot justies vainīgam par to, ka nespēj piedot neuzticību. Par to, ka jūties vainīgs liek domāt tavi vārdi par to, ka esi mēģinājis saglabāt laulību dažādu iemeslu dēļ, taču iekšējs sarūgtinājums nav ļāvis pilnvērtīgi saglabāt attiecības, kas izpaudās tajā, ka nespēji fiziski tuvoties sievai. Vai zini, kas ir šādas reakcijas iemesls? Manuprāt, tās ir dusmas!

Visā tevis rakstītajā es pamanīju ne tikai jautājumu, kurš tevi interesē, bet arī atbildi uz to.

„kā zināt kad ir piedots un vai ir piedots, vai sāpe vienkārši ir norakta kaut kur ļoti dziļi?" Šāds jautājuma formulējums ar iekļautu iespējamo atbildes minējumu liek domāt, ka tavā gadījumā visticamāk ir tā, ka tu neesi spējis piedot, bet veiksmīgi esi apspiedis aizvainojumu un dusmas. Šādā gadījumā ieteicama būtu individuāla psihoterapija, lai palīdzētu neapzinātajām emocijām kļūt apzinātām, kas būs materiāls ar ko strādāt, lai tiktu skaidrībā un saliktu visus punktus uz „i".

Redzu arī to, ka jūties sarūgtināts par sievas pasivitāti un nevēlēšanos šo situāciju apspriest, kas liek domāt, ka romantiskas jūtas pret sievu tomēr ir, taču nespēja izrunāties un nespēja izpaust savas emocijas ir tas, kas bremzē piedošanu. Tev ir svarīgi izrunāties ar sievu, tāpēc vizīte pie ģimenes terapeita ir tik tiešām vēlama.

Izskatās, ka nespēsi sev rast mieru, kamēr nebūs notikusi saruna ar sievu.

Terapijas laikā sapratīsi, kā patiesībā jūties, kas ir nozīmīgs priekšnosacījums tam, lai piedotu otram cilvēkam. Tomēr ņem vērā, ka šādos gadījumos ir naivi domāt, ka tas aizmirsīsies, taču var mēģināt saprast un atrast veidus, kā ar to sadzīvot. Un svarīgi ir būt godīgam pret sevi un otru, nemānīt vienam otru un skatīties vai izdodas piedot vai nē. Tas var izdoties un var arī neizdoties, jo piedošanas receptes nav un nebūs.

Galvenais esi godīgs pats pret sevi. Esi drosmīgs pieņemt lēmumu un pietiekoši drosmīgs, lai paskatītos sejā savām dusmām, bailēm un tām emocijām, kuras esi noracis dziļi sevī....

Lai veicas! :)