Vīrieši.lv

Vardarbība ģimenēs ir ļoti izplatīta problēma Latvijā. Kā liecina statistika, tad īpaši aktuāla šī problēma ir Latvijas laukos. Taču bieži varmāka ģimenē uzskata, ka viņam nekādu problēmu nav un pārējie vien ir vainīgi, jo nepakļaujas viņa gribai un vēlmēm, un mātes ar bērniem ir spiestas patverties uz kādu laiku krīzes centros vai pie radiem, vai draugiem, un, kad šis laiks pagājis, tad atgriežas mājās ar cerību, ka kaut kas būs mainījies.

Taču brīnumi nenotiek, un ja vien cilvēks pats nevēlas vērsties pēc palīdzības, tad piespiest to darīt viņu nevaram. Taču šis būs raksts par tādiem gadījumiem, kad cilvēks ar skaidru prātu saprot, ka darīt pāri bērniem nedrīkst, taču kārtēja neapmierinātības brīdī ar kaut ko, dusmas un agresija atgriežas. Mēģināšu skaidrot, kāpēc vīrietis tā rīkojas.

Speciālisti uzskata, ka aiz agresijas vienmēr slēpjas kādas noteiktas izjūtas vai emocijas - dusmas, naids, bailes, aizvainojums un apdraudētības izjūta. Ar agresivitāti vienmēr kaut ko sargājam. Tāpēc vienmēr svarīgi būtu atrast agresijas rašanās iemeslu. Šeit nu lieti noder savstarpēja sapratne, prasme vienam otru uzklausīt un sadzirdēt, kā arī vēlme palīdzēt, kaut tikai izrunājoties ar otru, jo mēs taču nevaram zināt, kas otrā cilvēkā slēpjas iekšā, lai cik labi mēs viņu pazītu. Varbūt vīrietis savā bērnā pamanījis ko tādu, kas viņā izsauc kādu no minētajām izjūtām? Piemēram, ja vīrietis ir neiecietīgs, rupjš pret bērnu par to, ka viņš netiek pienācīgi galā ar mācībām un atnes mājās nesekmīgu atzīmi, rodas jautājums, kā tēvam pašam veicās skolas laikā ar mācībām?

Nereti šajā gadījumā tēva agresiju izraisa fakts, ka bērns atkārto viņa paša kļūdas. Ja bērnībā vai jaunībā neesam tikuši galā ar kādiem dzīves sarežģījumiem un samezglojumiem, tad tie mums velkas pakaļ kā tāda pagātnes lāde uz riteņiem. Un tāpēc nevaram savam bērnam tālāk nodot pareizo risinājumu konkrētā situācijā. Turklāt neatrisinātām jomām nepieciešams, agrāk vai vēlāk, risinājums, un bieži vecāki neapzināti gaida, ka šos jautājumus atrisinās viņu bērni.

Tieši uz bērniem tiek liktas gaidas, ka viņi pabeigs vecāku nepabeigto. Ja, bērni rīkojas tā, kā no viņiem tiek gaidīts, tas vecākiem palīdz neredzēt pašu trūkumus. Bet pamanot, ka bērni atkārto viņu kļūdas, rodas vilšanās un dusmas, kas ar agresivitātes palīdzību izšaujas laukā. Tas ir destruktīvs veids, kā risināt radušos situāciju.

Dažkārt neiecietības iemesls ir cits. Piemēram, tēvam ir kāda vērtība, kuru viņš ļoti augstu vērtē un aizstāv, piemēram, precizitāte. Taču sieva domā, ka precizitāte tāds nieks vien ir. Ja bērna audzināšanas modelis ar sievu nav izrunāts līdz galam, redzot, ka bērns aug pilnīgi citāds, vīrietis jūt, ka viņa aizstāvētā vērtība ir apdraudēta. Arī šajā gadījumā parasti dusmas tiek izliktas uz jaunieti. Bieži ģimenēs mēdz būt arī tā, ka uzskati par bērna audzināšanu konceptuāli sakrīt, taču praksē ir savādāk. Piemērs tam ir agresija.

Situāciju atrisināt var palīdzēt padziļināta savas reakcijas un izjūtu analīze un izrunāšana. Ja vecāki dusmojas, ka bērni nerealizē viņu vēlmes, tas viņiem traucē ieraudzīt un pieņemt bērnu tādu, kāds viņš ir. Un rezultātā vīrietis morāli un arī fiziski salauž sev dārgos cilvēkus. Bieži vien vīrietis savu agresivitāti vērš pret bērniem, kuru labklājība ir viņa paša viena no svarīgākajām lietām dzīvē. Bez tā, ka vīrietis savu bērnu lamā, viņš varbūt izdara vēl tikai vienu pašu lietu savā dzīvē - smagi strādā, lai bērniem nopelnītu iztiku cerībā, ka viņš dzīvē jutīsies labi.

Ar savu agresivitāti tēvs savstarpējās attiecības ar bērnu pārsvītro, jo pie agresīva tēva bērnam ir grūti pieiet, tāpēc savu tēvu viņš neiepazīst. Savukārt, neiepazīstot otru, nav iespējams tālāk bērniem sniegt savas dzīves vērtības. Izveidojas traģiska situācija, ka vīrietis ļoti daudz strādā ģimenes labā un vienlaikus atrodas tādā kā izolācijā. Jo bērni viņu nepieņem, bet sieva nemitīgi pārmet, ka viņš mājās ir pārāk neiecietīgs.

Ja vīrietis atzīst, ka brīžiem nerīkojas labi, tas nozīmē, ka viņš ir gatavs meklēt labāku variantu, tikai viņām jāsaprot, kā to labāk un kā vispār izdarīt, atrast atbildi uz jautājumu, kas viņā izraisa agresivitāti pret bērnu. Daudz sliktāk ir, ja cilvēks savas problēmas slēpj aiz paštaisnuma bruņām un atrod simtiem iemeslu, lai sevi attaisnotu. Biežāk dzirdētais arguments ir: „Es bļauju, lietoju daudz alkohola un utt., tāpēc, ka uz mani gulstas milzīga atbildība, un nespēju ar visu emocionāli un fiziski tikt galā."

Daļēji tā būs taisnība, taču šis attaisnojums cilvēku pasargā no sevis paša un dziļākas ielūkošanās sevī un sevis uzrunāšanas, nesniedz atbildi uz jautājumu: par ko es patiesībā dusmojos vai jūtos izmisis? Taču tas jāatrisina katram pašam, nevis kādam cita vietā, vēl jo mazāk ģimenes locekļi to nespēs izdarīt, jo neviens jau mūs labāk nepazīst, kā mēs paši sevi.