Vīrieši.lv

Sieviete ap divdesmit griežas meklējumu virpulī. Viņa cenšas saprast, kādi patiesībā ir vīrieši, vai pieredze, kas var būt laimīga vai rūgta vilšanās, ir tipiska visam vīriešu dzimumam. Tajā pašā laikā viņa meklē sevi, savas patikas un nepatikas avotus. Tas ir laiks, kad daudzām sievietēm rodas iespaids, ka vīriešiem prātā "tikai viens", un te nu viņām ir liela taisnība. Tā kā sievietēm šajā vecumā reti kad ir tikpat liela seksuālā apetīte kā vīriešiem (tā radīsies vēlāk), viņām bieži vien vīriešu uzmanība un vēlmes liekas pārāk apgrūtinošas.

Fakts, ka vīrieša seksualitāte (un arī potence) ap divdesmit ir visspēcīgākā, daudzām tik uzmācīgi aplidotajām nav nemaz zināms. Sieviete šajā vecumā vēlas mīlestību un tad seksu, vīrieši - seksu un tad mīlestību. Tieši šī atšķirīgā uztvere rada galvenos pārpratumus un problēmas, kas raksturīgas jaunu cilvēku saskarsmei un mīlestībai.

Tā kā jauno dāmu seksuālā apetīte lielākoties ir stipri mazāka nekā viņu vienaudžiem - vīriešiem, viņas daudz lielāku nozīmi piešķir mīlestības piedevām - romantikai, nākotnes plāniem, dvēseliskam maigumam un uzticībai.

No šīs vēlmju un priekšstatu nesaderības, starp citu, rodas daudzu jaunu dāmu tieksme izvēlēties divdesmit un vairāk gadu vecākus partnerus. Viņas nemet aci uz lepniem limuzīniem un bieziem naudasmakiem, lai gan arī tiem ir sava nozīme.

Jo pārsteidzošāk ir tas, ka tikai pāri trīsdesmit sieviete jūt vislielāko seksuālo baudu. Viņa jau pazīst sevi, savas vēlmes un savu ķermeni. Viņa vairs nav iekārojams izpriecu objekts, bet gan prasīga partnere mīlestības spēlē.

Varbūt tā notiek arī tādēļ, ka sapņi par ģimeni jau ir piepildījušies vai arī pārvērtušies pelnos, un no dzīvības turpināšanas instinkta pāri palikusi tikai baudkāre. Iespējams - sieviete tad ir tikusi skaidrībā, ka daudz vairāk priekā sniedz piedalīšanās spēlē, nevis kalpošana par baudas objektu.

Slikti klāsies tam vīram, kurš nav parūpējies, lai lielāko daļu sievas laika un enerģijas paņemtu bērni vai darbs. Viņš sakrās tādu ragu kolekciju, par kuru viņu varētu apskaust ikviens virsmežzinis, jo sievietei pēc trīsdesmit mīlestība galvenokārt nozīmē iespējami plašu un fantāzijas pilnu seksuālu apmierinājumu. Tas varētu būt iemesls, kāpēc sievas šajā vecumā krāpj savus vīrus - ja ne tieši šodien, tad tas ir noticis vakar vai gaidāms pavisam drīz.
Loģiski. No mīļākā tiek pieprasītas citas īpašības nekā no vīra un bērnu tēva. Tās īpašība, kuru dēļ viņa šo vīrieti pirms desmit gadiem ir izvēlējusies (izvēlas vienmēr viņa), ir pavisam citas nekā tās, kas sagādā prieku šodien. Tas gan nozīmē, ka ģimenes dzīvei šajā laikā vajadzētu būt sakārtotai, un līdz ar to viņa ir norāvusies kā no ķēdes.

Ja sieviete pēc trīsdesmit vēl nav precējusies vai jau ir paspējusi izšķirties, viņu pārņem panika, ka vārti tūliņ aizvērsies. Viņa zina, ka pievilcība sāk zust un drīz tā strauji ies mazumā, bet dzīve bez ģimenes, bez bērniem, bez vīra šķiet nepanesama.

Kas attiecas uz mīlestību, tad sievietes pēc četrdesmit apzināti vai neapzināti dzīvo nemitīgās bailēs, jo zina, ka bioloģiskais pulkstenis bez žēlastības skaita sekundes. Ja viņai ir partneris, viņa baidās, vai tikai tas nepārtraukti nesalīdzina viņu ar jaunākām konkurentēm. Ja partnera nav, viņa baidās, ka atlikušo mūžu būs jāpaliek pavisam vienai. Ja viņa ir mīlējusi un tikusi mīlēta, tad viņas priekšstatus par mīlestību veido zaudētās ilūzijas, ja mīlestības nav bijis, - rūgtums. Viņa neko lielu negaida, jo "vienā upē jau divreiz iekāpt nevar".

Pēc četrdesmit dzīve kļūst sūrāka. Cilvēks, kas laikus nav parūpējies, lai tiktu mīlēts, kas līdz tam laikam nav nopelnījis mīlestību, šo laimi ir palaidis garām. To mīlestību, kas cilvēkam ir nepieciešama, kad jaunība ir garām (un tā viņām ir nepieciešama kā gaiss, ko elpot), var iegūt tikai tad, ja tā ir veidojusies gadu gaitā, ja vismaz daļa ceļa ir noieta kopā.

Resurss: Kurts Teperveins "Savstarpējo attiecību māksla"