Vīrieši.lv

Pārliecība, ko vīrietis ir ieguvis "dzimumu karā", iesākumā uztver mīlestību kā laimi, kas nekad nebeidzas, vai vismaz kā laimi, ko jebkurā brīdī var atkārtot.Mazliet vēlāk, tā ap trīsdesmit, kad visus savā varā ir pārņēmis darbs, kad ir mazāk laika un dzīves uztvere vairs nav tik viegla, vīrietim, tāpat kā sievietei, pamacām pārsvaru gūst sabiedriskā un iedzimtīvas bioloģiskā ieprogrammēšananās.

Tagad tā vairs nevar būt jebkura sieviete, tā jābūt kādai noteiktai sievietei, kura paliks pie viņa un pie kuras paliks viņš. Arī attiecībā uz mīlestību ir jau izveidojušies savi priekšstati un ir skaidrs, kam tiek dota priekšroka.

Vīrietis vairs nav noskaņots meklējumiem, viņš vēlas dzīvot savās četrās sienās, vēlas pats savu sievu, varbūt arī bērnus, īsi sakot - vēlas ieviest kārtību savā dzīvē un mīlestībā.

Tagad viņš mīlestību uztver kā ilgstošu parādību. Viņš nekrāps savu sievu, un viņa arī to nedarīs (tā viņš domā). Viņi dzīvos kopā, veidos karjeru un vienmēr būs laimīgi.

Pēc četrdesmit viņa sejā jau ir manāmas gadu cirstās rētas, abu figūra vairs nav tik slaida un lokana, mati viņam kļuvuši retāki, viņai - krāsoti, bērni, ja tādi ir, bendē nervus, un karjera, pat ja tā ir izdevusies, nedod tādu apmierinājumu, kā cerēts.

Tagad izrādas, ka mīlestība ir nokavēta un vēl ļaunāk - tai vairs netiek pievērsta nekāda uzmanība. Vīrieši, kas šajā laikā ir uzticīgi, patiesībā ir zaudējuši ticību sev un savai pievilcībai.

Spars un vēriens, kas raksturīgs ap divdesmit, sen ir aizgājuši uz neatgriešanos. Tagad par galveno peivilkšanās spēku ir kļuvis kabatas portfelis (ja vien tas ir pietiekami biezs). Sākas otrais pavasaris jeb, pareizāk sakot pusmūža krīze, kas pauž dziļi slēptas bailes, ka tuliņ viss būs pagājis.

Vīrietim pēc piecdesmit - tā sauktajos labākajos gados (kas gan nozīmē tikai to, ka īsti labie gadi ir garām) - vajadzīga atpūta un miers mājās, jaunam skaista sieva, kas viņu mīl par spīti visam un noteikti ir uzticīga.

Protams, uzņemoties šādu risku, viņš dziļi dvēselē zina, ka tās ir diezgan vientiesīgas vēlēšanās. Iemesls, kāpēc šī sieviete dala ar viņu gultu (vai tikai dzīvo viņa mājās), var būt materiālas dabas. Lieciet aiz auss: ja vīrietim šajos gados ir jauna sieva, tad iespējamība, ka baudu viņa (vismaz laiku pa laikam) pratīs atrast pie kāda cita, daudz jaunāka, ir gandrīz visi simts procenti. Bioloģija tomēr ir prognozējama zinātne.

Pēc sešdesmit vairs nav daudz iespēju: esi viens un tāds arī paliksi. Vai aizkustinošā un ļoti reti sastopama Filemona un Baukidas idille, kad divi cilvēki kopā nodzīvojuši mūžu, kopā pārdzīvojuši pirekus un bēdas, palikuši uzticīgi viens otram un kopā novecojuši. Ak, cik tas būtu skaisti!

Parasti gan izskatās tā, ka abi kopā ir novecojuši, bet tagad kopā turas tikai ērtības labad un tādēļ, ka garajā dzīves ceļā nekas labāks nav gadījies. Viņam sen jau vairs nav ko teikt, un arī īstas rūpes viens pret otru neizjūt. Tomēr tas ir labāk nekā vecumdienās būt vienam - un galu galā arī tā ir mīlestība, kaut arī ļoti skumja.

Dzīve beidzas tad, kad cilvēks vairs neko negaida un ne uz ko necer. Kad lēnprātīgi gaida pienākam pēdējo stundiņu. Tas pats attiecas arī uz mīlestību.

Resurss: Kurts Teperveins "Savstarpējo attiecību māksla"