Vīrieši.lv

Mēs bieži sakām: „ Es mīlu tevi”, bet patiesībā domājam – „man tevi vajag” vai „nepamet mani”. Tas tikai rāda, ka īstu mīlestību vēl nemaz neesam iepazinuši. Lai to izjustu, cilvēkam ir jāsāk mīlēt pašam sevi, pieņemt sevi tādu, kāds esi. Tad izrādīsies, ka arī savrup varam būt laimīgi un apmierināti ar dzīvi. Arī draugu un paziņu kritika vairs necirtīs tik sāpīgas brūces, mēs vairs nebūsim atkarīgi no citiem. Kamēr cilvēkam kāds ir vajadzīgs, viņš nevar būt petiesi brīvs. Ja esam atbrīvojušies, ja vairs nemoka bailes tikt atstātiem, mēs spējam partnerim dot vairāk brīvības, un tad ir iespējama īsta mīlestība, jo mīlestību nevar ne ieslodzīt, ne noturēt ar varu. Ja mēģināsiet to darīt, mīlestība mirs, un daudzās attiecībās tā sen jau ir mirusi – pāri palicis tikai pieradums.

Ir cilvēki, kas nespēj atbrīvoties no partnera arī tad, ja sen jau zina, ka viss ir pagājis. Valda bailes, ka, paliekot vienam, neizdosies tikt galā ar dzīves pavērsieniem. Šīs bailes liek palikt uz vietas, kad patiesībā jau sen gribas doties prom. Nav ticības saviem spēkiem, liekas, ka nespēsim tikt galā ar dzīvi.

Līdzīgi notiek arī mīlestībā – mēs nemīlam pa īstam, mums tikai kaut kas patīk. Un tam ir savs iemesls. Mēs iedomājamies, ka cilvēks ir skaists, patīkams vai gudrs,un tādēļ mēs viņu mīlam. Ja šī iemesla nebūtu, mēs nemīlētu. Tā mēs saistām jūtas ar konkrētiem nosacījumiem. Bet, ja mēs kādu mīlam tikai tādēļ, ka viņš atbilst šiem nosacījumiem, rodas jautājums – ko tad īsti mēs mīlam?

Vai mēs patiešām mīlam šo cilvēku tādu, kāds viņš ir un par kādu viņš var kļūt? Jeb mēs mīlam ierobežoti un nosacīti?

Bet visasāk izvirzās jautājums, vai mēs šajā gadījumā vispār mīlam? Vai mīlestības pamatos vispār var likt nosacījumus?

Resurss:
Kurts Teperveins ”Savstarpējo attiecību māksla”