Vīrieši.lv

Lielākā daļa mīlas sakaru un attiecību pēc kāda laika kļūst garlaicīgas – jūtas, ciešot emocionālu badu, palēnām    atmirst, maiguma izpausmes kļūst par pieradumu un dažu labu īpašību, kas mums agrāk partnerī šķita uzjautrinoša, tagad uztveram, kā muļķīgu. Sīki trūkumi izskatā, kurus toreiz pat nepamanījām, kļūst nepatīkami un īpašības, kurām agrāk nepiegriezām vērību, pēkšņi kļūst apgrūtinošas.

Sirds pukst mierīgi, prāts skaidrs, neviena rožaina mākoņīša, uz kura palidināties. Bet, vai mums patiešām ir žēl, ka tas viss ir zudis? Vai šī mierīgā mīlestība nav daudz veselīgāka un prātīgāka?

Un dzīvesbiedrs, kas kopā ar mums iet cauri ikdienas grūtībām, kas kopā ar mums dusmojas par īres maksas palielināšanu un priecājas par algas pielikumu, - tā ir normāla ikdienišķa mīlestība.
Protams, vienmēr būs cilvēki, kuriem dzīve jāizjūt ar katru ķermeņa šūnu, kuriem vajadzīga sajūsma, kuri arī mīlestībā iet līdz galējai robežai. Bet atbildiet godīgi – vai jūs var ierindot viņu pulkā? Vai ir vērts ciest tik daudz bēdu, sāpju un izmisuma?

Tagad pats svarīgākais – mīlas neprāts parasti sagrābj tikai vienu no diviem. Protams, gadās, ka divus cilvēkus reizē pārņem mīlas neprāts, bet tas ilgst dažas nedēļas vai mēnešus. Pēc tam viens sāk atpalikt, bet otrs turpina skriet uz priekšu. Ja gribam, lai šī kaislība abiem beigtos reizē, tad beigām jābūt drīzām - kā Romeo un Džiljetai -, pretējā gadījumā vienam gaidāmas lielas ciešanas.
Vētraina mīlestība nozīmē ticību, ka vairs nav iespējams dzīvot bez tās otrās pusītes. Protams, mīlestībai ir jābūt, - bet vai tai jāizpaužas kā vētrainai kaislībai? Staigāt apkārt iekritušām acīm un bālu vaigu? Vaimanāt un žēloties, ilgoties nāves, jo pretmīlas vairs nav? Vai tiešām jūs to vēlaties? Burātāji novēl viens otram labu ceļavēju. Ne jau vētru. Bet varbūt tomēr?

Nav daudz cilvēku, kuros mīlestība trāpa kā spožs zibens, bet tie, ar kuriem tā ir noticis, nespēj pretoties. It kā viņi pēkšņi būtu zaudējuši prātu, it kā nebūtu nekādas pieredzes, it kā šī mīlestība būtu pirmā viņu mūžā.
Viens mirklis – un nav nozīmes ne morālei, ne sociālām atšķirībām, ne skaistuma ideāliem.
Stāvēt kā zibens ķertam un pērkona spertam zaudēt reālo pasaules uztveri, pārvilkt svītru līdzšinējai dzīvei, pamest un dot triecienu cilvēkiem, kurus esam mīlējuši, piedzīvot finansiālu un morālu bankrotu – to taču nevēlam nevienam, vismazāk jau paši sev, bet tā gadās.

Ne parastā mīlestība, ne atbildības sajūta, ne briedums, ne pieredze nespēs pasargātno tā, ka kādu dienu var trāpīt zibens no skaidrām debesīm.

Lai cik daudz ciešanu tas arī nesagādātu jūsu tuviniekiem, lai kā arī neizpostītu jūsu dzīvi – šim spēkam nav iespējams pretoties. Pat ja skaidri sapratīsiet, ka pārmērīga kaislība nevar būt noturīgas laimes pamats, tas nelīdzēs.

Avots – Kurts Teperveins „Savstarpējo attiecību māksla”