Ko mēs zinām par pašaizsardzību (tuvcīņu) ? Pirmais, kas nāk prātā ir Bruce Lee un Holivudas produkcija, vai Džekija Čana apbrīnas vērtie triki. Asociācijas rada arī ikdienā tik bieži dzirdētie vārdi: karatē, kik-boks utt. Katrā ziņā ar vārdu pašaizsardzība mums asociējas ar austrumu cīņām, samurajiem, nindzjām, neskaitāmām cīņas skolām un novirzieniem. Patiesībā pašaizsardzība, vai tuvcīņa nav tikai austrumu tautu vizītkarte, tuvcīņa bija zināma jau senajā Ēģiptē. Un kā gan šeit varētu nepieminēt grieķus un romiešus, kas šajā jomā bija patiesi meistari.

Tuvcīņas attīstība aizsākās reizē ar ieroču ēras sākumu. Kad tika izkalts pirmais zobens, savu ceļu uzsāka arī tuvcīņa, jo nepietiek tikai ar pašu zobenu, lai no tā būtu kāds labums, ar to ir jāprot rīkoties. Zobens ir ierocis, kas nodrošināja tā īpašniekam zināmas priekšrocības attiecībā pret pretinieku, kuram zobena nebija. Ja cīņā sastapās divi zobena īpašnieki, tad cīņas iznākumu noteica kaujinieka prasme, veiklība un izturība. Parādoties lokam, kura bultas spēja nogalināt no attāluma, zobens kļuva par tuvcīņas ieroci.

Tuvcīņa bija ne tikai prasme rīkoties ar zobenu, bet tā attīstījās arī alternatīvā virzienā, proti, prasme sevi aizstāvēt bez ieroča, kas patiesībā ir tuvcīņas pamatuzdevums - spēt sevi aizsargāt bez ieročiem.

Lai arī tas varbūt izklausās pēc zinātniskās fantastikas, vai Holivudas grāvēju scenārija, bet ir iespējams uzbrucēju atbruņot neskatoties uz to, ka viņa rokās ir pistole. Visa pamatā ir treniņš un spēja pārvarēt bailes. Drosmīgs nav tas, kas nebaidās, bet gan tas, kurš spēj bailes pārvarēt ! Lūk, panākumu atslēga. Atņemt uzbrucējam ieroci nav nemaz tik sarežģīti, ja vien uzbrucējs pieļauj Holivudas grāvējos tik bieži atrādīto kļūdu, proti, turēt ieroci pietiekami tuvu, lai būtu iespējams to izraut. Šaujamierocis ir paredzēts darbībai tuvā distancē, tas nozīmē, ka pretinieks ir „jātur" vismaz 2-3 metru distancē no sevis, ja pietuvojaties izstieptas rokas attālumā (kā redzams attēlā), tad pastāv risks, ka ierocis tiks atņemts vai izsists.

Gadījumā ar pistoli, kad uzbrucējs ir atbruņots, ir tikai un vienīgi ieroča lietotāja kļūda, pavisam cita aina paveras, ja lietā tik likts nazis. Nazis pats par sevi ir tuvcīņas ierocis un ir paredzēts darbam tiešā kontaktā (ne tālāk par izstieptu roku). Manuprāt, nazis ir visbīstamākais uzbrukuma ierocis, jo ar to var durt un griezt. Mazākā kļūda un truma ir neizbēgama. Situāciju var sarežģīt arī uzbrucēja sagatavotība, ja mūsu pretinieks ir trenēts, tad mūsu izredzes ir gaužām vājas, jo acīmredzams pārsvars ir pretinieka pusē. Šāda situācijā sevi attaisno senais sakāmvārds: cīņu uzvar nevis stiprākais, bet gan gudrākais. Galvenais ir nezaudēt savaldību un nekrist panikā. Universālu zāļu nav, gluži tāpat kā nav universālu paņēmienu, lai spētu atbruņot uzbrucēju, ir tikai iespēja trenēties un nav pat nepieciešams īpaši ilgs laiks, lai spētu sevi pasargāt arī augstāk minētajā situācijā. Treniņu procesā tiks piedāvāti vairāki varianti, kā tikt galā ar uzbrucēju, jūsu uzdevums ir izvēlēties 1-3 un tos atkārtot aptuveni 2000 reižu, tad, kā saka treneri, šīs kustības „ieies asinīs" un vajadzības gadījumā viss notiks pats no sevis. Visa pamatā ir vecā labā fizika. Ja treniņu procesā izdodas piemeklēt sev piemērotākos variantus un izprast tos fizikas likumus, kuri ir jāņem talkā šos variantus pielietojot, tad viss jums izdosies viegli un bez Švarcenegera muskuļiem.

Mūsu patreizējā ekonomiskajā situācijā, kad masu mēdiji brīdina par ar vien pieaugošo kriminogēno situāciju, pievērsties pašaizsardzībai nav peļama doma, bet ko darīt, ja nav nedz laika, nedz iespēju? Kā jau tika minēts vienā no iepriekšējiem rakstiem, ieroču veikalos ir pieejami dažādi pašaizsardzības ieroči. Sākot no gāzes pistolēm un beidzot ar mobilajām trauksmes pogām.

Gāzes pistoles ir līdzīgas kaujas ieročiem un to radītais šāviena troksnis ir identisks kaujas ieroča šāvienam. Taču der padomāt, ka situācijas mēdz būt dažādas un var gadīties, ka uzbrucējs ieraugot jūsu rokās gāzes pistoli, var pavērst pret jums kaujas ieroci. Sekas būs dramatiskas. Būtu jāņem vērā, ka uzbrucēji 99,9 % gadījumu izmantos kaujas ieroci, vai gāzes ieroci, kurš pārveidots šaušanai ar kaujas patronām. Kā zelta vidusceļš starp gāzes baloniņu un gāzes pistoli ir jau iepriekšējos rakstos pieminētais УДАР (Устройство Дозированного Аэрозольного Распыления). Protams, pastāv arī alternatīvas УДАР. Ir ne tikai Krievijā ražoti pašaizsardzības ieroči. Pēc savas uzbūves un funkcijām tie nebūt nav sliktāki par krievu ieročiem.

Ja prāts galīgi nenesās uz šaušanu, tad var pievērsties elektrošokiem. Veikalos ir pieejams gana plašs šo pašaizsardzības ieroču klāsts. Taču arī šai rotaļlietiņai ir gan savi plusi, gan savi mīnusi. Plusi - ērts lietošanā un nav nepieciešamas iemaņas, lai varētu to sākt lietot, tikai jāizlasa instrukcija un jāraugās, lai baterija būtu uzlādēta. Mīnusi - dažādi ierobežojumi, piemēram, nedarbojas caur apģērbu, lai sasniegtu maksimālo efektu, ierīce jāpieliek pie kailas miesas utt. Pirms iegādāties šādu ierīci būtu lietderīgi izjautāt pārdevējus un nevajadzētu šādas lietas iegādāties interneta veikalos, vai no „rokas". To pašu varētu sacīt par jebkuru pašaizsardzības ieroci.

Turpinot pašaizsardzības tēmu, t.i., tuvcīņu, nesen vienā no Krievijas TV kanāliem pārraidīja sižetu, kurā tika stāstīts par „Cīņas klubu". Runa negāja par slaveno filmu, bet gan par to, ka Krievijā ir izveidots „Cīņas klubs", gluži tāds pats kā filmā. Proti, cilvēki sazinās caur internetu un norunātā vietā ierodas uz cīņu. Līdzi jāņem jods, marle, plāksteri un elastīgās saites ar ko nosaitēt rokas. r-f-c.org šī ir kluba interneta adrese. Meklēju ko līdzīgu Latvijā, bet bez panākumiem, laikam mūsu bāleliņi vēl kam tādam nav nobrieduši. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka šiem ļaudīm nav nepieciešami nekādi pašaizsardzības ieroči - viņi paši ir ieroči, jo viņi ir psiholoģiski un fiziski gatavi stāties pretī jebkuram uzbrucējam. Galvenais tuvcīņas un pašaizsardzības ierocis ir ticība sev un māka pārvarēt bailes, bet galvenais pretinieks ir mūsu bailes...