Vīrieši.lv

Snaiperis. Vārds cēlies no angļu valodas snipe (ornitoloģijā - mērkaziņa Gallinago gallinago attēlā). Militārā nozīme (amerikāniskais tulkojums) šim pašam vārdam (snipe) - šaut no slēpņa.

Snaiperi, kā mēs to saprotam šodien, parādījās salīdzinoši nesen - 19. gs. vidū, jo līdz tam vēl nebija tik precīzu ieroču, kaut veiklu šāvēju netrūka. Atceramies kaut vai Robinu Hudu. Krievu - Turku karā 1853-1856, kurš tiek dēvēts arī par Krimas karu, vai austrumu karu, angļu karavīri ar šautenēm, kurām bija pēc īpaša pasūtījuma izgatavota un pielāgota tēmēšanas optika, veiksmīgi likvidēja krievu oficierus un kareivjus. Kopš šā kara Krievijas armijā ir pazīme - nepiesmēķēt trim cilvēkiem no viena sērkociņa. Jo, kad piesmēķē pirmais - snaiperis noreaģēs uz uzšķilto sērkociņu, piesmēķēs otrais - snaiperis notēmēs, bet trešais parasti saņēma lodi pierē.

Ko mēs zinām par pašaizsardzību (tuvcīņu) ? Pirmais, kas nāk prātā ir Bruce Lee un Holivudas produkcija, vai Džekija Čana apbrīnas vērtie triki. Asociācijas rada arī ikdienā tik bieži dzirdētie vārdi: karatē, kik-boks utt. Katrā ziņā ar vārdu pašaizsardzība mums asociējas ar austrumu cīņām, samurajiem, nindzjām, neskaitāmām cīņas skolām un novirzieniem. Patiesībā pašaizsardzība, vai tuvcīņa nav tikai austrumu tautu vizītkarte, tuvcīņa bija zināma jau senajā Ēģiptē. Un kā gan šeit varētu nepieminēt grieķus un romiešus, kas šajā jomā bija patiesi meistari.

Tuvcīņas attīstība aizsākās reizē ar ieroču ēras sākumu. Kad tika izkalts pirmais zobens, savu ceļu uzsāka arī tuvcīņa, jo nepietiek tikai ar pašu zobenu, lai no tā būtu kāds labums, ar to ir jāprot rīkoties. Zobens ir ierocis, kas nodrošināja tā īpašniekam zināmas priekšrocības attiecībā pret pretinieku, kuram zobena nebija. Ja cīņā sastapās divi zobena īpašnieki, tad cīņas iznākumu noteica kaujinieka prasme, veiklība un izturība. Parādoties lokam, kura bultas spēja nogalināt no attāluma, zobens kļuva par tuvcīņas ieroci.

Ņemot talkā fiziku mēs uzzinām, ka lidojumā lodei piemīt noteikta kinētiskā enerģija, kuras noteikšanai ir nepieciešama šāda formula! kur m - lodes masa, bet V - lodes ātrums. 9 mm lodes masa ir aptuveni 6.1 g., ātrums V - 315m/s. Tātad, E=(0.006 x 315 x 315) / 2 = 298 džouli.

Lai neiedziļinātos sīkākos aprēķinos, salīdzinājumam pavēstīšu, ka tieši šāda kinētiskā enerģija, proti, 298 džouli, ir divus kilogramus smagai hantelei, ja tā krīt no 2m augstuma. Ja lode trāpa bruņu vestē, tad izsakoties figurāli, lode pārvēršas par šādu hanteli. Tātad, lai aprēķinātu lodes spēku ir jāzina tās masa un lidošanas ātrums, šos parametrus var uzzināt aplūkojot ieroča tehniskos rādītājus.

Esam iepazinušies ar kalibru, šo un to esam uzzinājuši par patronām un nu ir pienācis laiks iepazīties ar pašiem ieročiem. Sāksim ar veikalos nopērkamām „mantiņām". Pirms automātiskie ieroči, proti, pistoles, uzsāka savu slavas gājienu ieroču vēsturē nedzēšamas pēdas atstāja revolvers.

Revolvers aizsāka civilieroču attīstību. Viens no ievērojamākiem revolvera plusiem ir nekustīgs stobrs, kas nodrošina precizitāti un mehānisma vienkāršība, kas savukārt palielina ieroča ilgdzīvošanu. Jo mazāk kustīgu detaļu, jo ilgāk kalpos mehānisms - tas ir fakts. Revolvera galvenie mīnusi ir ierobežots patronu skaits, kurš svārstās atkarībā no ieroča kalibra. Tradicionāli revolvera aptverē ir 6 patronas. Kā vēsta leģenda, tad mežonīgajos rietumos, kur revolveris bija neatņemama kovboja garderobes sastāvdaļa, 6 patronu aptverē parasti atradās tikai 5 patronas, jo 6 vietā bija sarullēta 20 dolāru banknote, lai neveiksmīgo šāvēju vārētu apglabāt.

Pirms sākt runāt par kalibriem, noskaidrosim šī vārda izcelsmi. Kalibrs apzīmē iekšējo vai ārējo cilindra, vada vai caurules diametru. Tas nāk no itāļu valodas vārda calibro, kas savukārt nāk no arābu valodas qālib (قالب), kas nozīmē veidne, bet vissenākais nāk no grieķu valodas vārda kālápous, tas nozīmē kurpju sagatave.

Parasti "kalibrs" ir saistīts ar šaujamieročiem, šajā gadījumā tas apzīmē stobra iekšējo diametru. Šis lielums tiek mērīts collās vai milimetros.

Cilvēces pirmsākumos, mūsu sencis Homo erectus (stāvus staigājošais cilvēks), sāka pielietot akmens darbarīkus, kurus izmantoja ne tikai pārtikas iegūšanai, bet arī aizsardzībai un uzbrukumam.

Plēsēji ir apveltīti ar asiem zobiem un nagiem, zālēdāji - ar vareniem ragiem veiklām kājām, Homo erectus nevarēja lepoties nedz ar asiem zobiem un nagiem, nebija tam arī varenu ragu un noskriet stirnu arī nebija pa spēkam, tāpēc nācās pielāgoties. Izmantot to, ko māte daba viņam bija dāvājusi, proti, saprātu ! Un tā cilvēce spēra savu pirmo soli pretī progresam - sāka izmantot ieročus pārtikas iegūšanai !